top of page

BLOGS: Caur telpas un vietas līkločiem uz stacijas stāstiem

“Mēs atrodamies vienlaicības laikmetā: mēs atrodamies pretstatīšanas laikmetā, tuvā un tālā, blakusesošā un izkliedētā laikmetā.” (Foucault 1986, 22)


“Nākamā pietura – mājas”projekta ekspedīcijas. Elīnas Kursītes fotogrāfiju kolāža


Telpa, vieta, stacija, stāsts. Tie ir atslēgvārdi, ko šķetinu aptuveni desmit gadus. Dažkārt tiem pievienojas laika jēdziens, dažkārt – izmisums, jo kurš gan pētnieks grib sev izveidot tādas lamatas, kurās jāmeklē patiesība ne vienā vien, bet veselu četru jēdzienu teorijās. Taču es saņemos un, ticībā, ka teorijā var rast impulsu radošam darbam, turpinu šķetināt.

Projektā “IDEUM: Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide” un profesora, Dr. habil. philol. Benedikta Kalnača vadībā tapis mans maģistra darbs “PASAULES PASAULĒ. TELPAS, VIETAS UN HETEROTOPIJAS KONCEPTI STACIJAS STĀSTOS”. Šajā pētījumā man bija iespēja savietot savas iepriekšējās zināšanas un pieredzi, ko ieguvu, studējot sociālo antropoloģiju un veicot etnogrāfiju virkni vairāk nekā 200 stacijās, ar jauniegūtām prasmēm Rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Maģistra darbā izvirzīju mērķi – izsekot telpas un vietas konceptu attīstībai, kas palīdzētu man rast pieeju stacijas stāstu krājuma veidošanā.

Pētījumā pievērsu uzmanību telpas un vietas konceptiem un to nozīmei literāra teksta veidošanā. Analizējot heterotopijas jēdzienu, centos atklāt, kā telpisko konstruktu izpratne ietekmē stacijas stāstus un tēlus, heterotopijas teorijai kļūstot par būtisku rīku literārajā darbā.

Šajā ierakstā es pievērsīšos diviem pētījuma aspektiem – vērienīgajam telpas un vietas konceptu spektram un to ietekmei uz stāstu veidošanu, kurus pakļauj un apbur simbolikas un funkciju bagātais telpas komplekss un vietas šūpulis – stacija.

Telpas un vietas labirintos

Cilvēks un apkārtējā vide ir savstarpēji teju neatdalāmi jēdzieni, jo zināšanas par ģeogrāfiju tiek veidotas caur objektīvo un subjektīvo cilvēka pieredzi, kas veidojusies tieši cilvēka eksistēšanas ietvaros un par kuru cilvēks, iespējams, ir domājis kopš brīža, kad tas viņam kļuvis iespējams.

Telpas jēdziena izvērtēšana aizsākusies jau vismaz bronzas laikmeta kultūrās, kas eksistējušas laika periodā no 3800 līdz 1500 gada pirms mūsu ēras (p.m.ē.). Liecības par pārdomām, kas ir telpa un ko tā nozīmē, var rast Homēra un Hesioda darbos (1100 – 600 gadi p.m.ē.), kā arī pirmssokrātiskajā filozofijā (7. – 4. gs. p.m.ē., Parmenīds, Zenons) (Bradie, Duncan 1973). Ceļojuma motīvs “Odisejā” un “Iliādā”, telpas pārvarēšana, ilgošanās pēc jauniem apvāršņiem vēsta par pieradinātiem, eksistējošiem, sadzīvē lietotiem telpas un vietas konceptiem, par “tur” un “te”, par robežām un to šķērsošanu, arī par paša cilvēka pozicionēšanos pasaulē.

“Aplido pasauli mirklī, un vēlāk viņš sevī tā domā: Turp nu es ietu un turp; tad sirdī viņš atmin it visu, – Gluži tik steidzīgi aizlaidās Hēra no Gargara gala.” (Homērs, Iliāda, 15. grāmata, 81.–83. rinda)

Diskusijas par telpas konceptu turpināja eksistēt daudzu antīkās pasaules filozofu dienaskārtībā, un tajās vairāk vai mazāk sāk dominēt telpas kā konteinera perspektīva.

Savukārt vietas jēdziens ir ticis gan vienādots, gan salīdzināts, gan pretstatīts telpas jēdzienam. Aristotelis bijis pārliecināts par koncepta nozīmi pasaules uzbūves un izpratnes kontekstā, kaut vai tādēļ, ka “visi pieņem, ka lietas, kuras eksistē, eksistē kaut kur” un “visizplatītākais izmaiņu veids un tas, ko visbiežāk precīzi apraksta, ir izmaiņas attiecībā pret vietu” (Morison 2002, 11). Vieta šādā kontekstā ir kā punkts, no kura viss sākas, jo vieta apstiprina eksistenci.

Sākoties mūsu ērai, agrīnajos viduslaikos Rietumu cilvēka attiecības ar telpu vērojamas vairāk arhitektūrā nekā rakstos. Vienlaikus telpas uztverei ir savs sociālais konteksts, ko tēlaini apraksta britu filozofs un rakstnieks Ouvens Barfilds (Owen Barfield): “Pasaule vairāk atgādina apģērbu, ko cilvēks valkā ap sevi, nevis skatuvi, uz kuras šis cilvēks pārvietojas. Šādā pasaulē perspektīvas konvencija nav vajadzīga.” (Lewis 2007, 75–76) Attiecībā uz vietas konceptu viduslaiku filozofijā izteiktāk iezīmējas savstarpēja vietu kategorizācija – svētas un laicīgas vietas, noslēgtas un publiskas vietas, pilsētvide un lauki. Kā norāda Fuko, viduslaiku telpas koncepts robežojas ar domu par “izvietošanos telpā”, ar “vietu hierarhisko ansambli”, bez noteiktas apjausmas par telpas bezgalību (Foucault 1986 [1967], 22).

17. gadsimtā ideja, ka telpa ir kas lielāks, viendabīgāks, nemainīgāks, bet vieta ir telpa, kas tiek pielāgota, izveidota, kļūst pašsaprotama matemātisko atklājumu kontekstā. Telpas triumfu pār vietu franču filozofs Aleksandrs Koire (Alexandre Koyre) nosaucis par pāreju “no slēgtās pasaules uz bezgalīgu visumu” (Casey 2010, 275). Proti, viņš uzsver, ka tikai 17. gadsimtā tiek rasts aizvietojums ierobežotās un sakārtotās pasaules konceptam, kurā telpiskā struktūra iemieso perfekcijas un vērtību hierarhiju. Turklāt šī “aristoteliskās” telpas koncepcijas – pasaules vietu atšķirīgais kopums – aizvietošana ar eiklīdisko ģeometriju – būtiski bezgalīgu un viendabīgu paplašinājumu – no šī brīža tiek uzskatīta par identisku reālajai pasaules telpai.

Līdz ar 20. gadsimta zinātniskajiem atklājumiem fiziskā telpa kļuva mazāk homogēna un neitrāla. Izceļot telpas mainīguma iespējas, iezīmējas arī manipulāciju perspektīva un uzsvars uz telpas radīšanu, ko balsta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā uzplaukstošās marksisma idejas. Franču pilsētpētnieks Anrī Lefebrs (Henri Lefebvre) pievēršas idejai par “telpas ražošanu” (Lefebvre 1991, 16), parādās “telpas taisnīguma” un telpas dažādojuma jēdzienu iedīgļi, kas ietver gan absolūto telpu, gan sociālo telpu, kā arī tādu telpu, ko konstruējušas konkrētas varas savām un iedomātās kopienas vajadzībām.

Vairāki pētnieki uzskatījuši, ka 19. gadsimts ir laika ēra, 20. gadsimts – telpas ēra (Smith and Katz 1993, Soja 1989). Līdzīgi kā modernais “padevās” postmodernajam, notika “telpiskais pagrieziens” (spatial turn), kas ietekmēja visu humanitāro un sociālo zinātņu spektru, ietverot sevī daudz vairāk par telpisko metaforu spēli. Citi gan uzstājuši uz nenovēršamām “ģeogrāfijas beigām”, “telpisko nesvarīgumu” un “attāluma nāvi” (Bauman 2000), kas pienākusi tajā pašā postmodernajā pasaulē (The Dictionary of Human Geography 2009, 707). Tomēr šiem konkurējošajiem apgalvojumiem ir viegli līdzpastāvēt, jo arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka viss ir atkarīgs nevis no vienas definīcijas, bet no tā, kā tiek konceptualizēta telpa un vieta.

Telpas pārdefinēšanas iniciāciju postmodernās politikas ģeogrāfs un urbānās vides teorētiķis Edvards Soja (Edward Soja) saskata arī strukturālisma uzplaukumā, kur iepriekš pieminētā epistemoloģiskā hierarhija tiek progresīvi apvērsta, attālinoties no vēsturiskās analīzes kā galvenās interpretācijas instrumenta un pievēršot uzmanību telpas analīzei (West-Pavlov 2009, 18). Strukturālisma noskaņās vairāki franču domātāji – Žaks Deridā (Jacques Derrida), Mišels Fuko (Michel Foucault), Jūlija Kristeva (Julia Kristev), Žils Delēzs (Gilles Deluze) – ir tie, kas runā par citādāku telpas redzējumu. Nostiprinās pārliecība, ka telpa nebūt nav neitrāls tukšums, kurā novietoti objekti vai kurā risinās notikumi (West-Pavlov 2009, 17). Telpa kļūst par mediju ar savu saturu un, pāri visam, ar savu iedarbību. Turklāt sasaiste ar citām nozarēm, teorijām, struktūrām ļāva paskatīties uz telpu no visdažādākajiem aspektiem.

Paradigmas maiņa notiek arī vietas jēdziena izpratnē. 20. gadsimta otrajā pusē un 21.gadsimta sākumā arvien vairāk pētnieku prātos nostabilizējas uzskats, ka vieta ir kas vairāk par telpas mazāko brāli – vieta nav maza telpas daļa, kas veido vienu veselumu, kā to raksturo Martins Heidegers (Martin Heidegger). Tiek meklētas konkrētas vietas īpašības un ietekme. Amerikāņu filozofs Edvards Keisijs (Edward S. Casey) norāda, ka vieta raksturo to, kur mēs fiziski atrodamies uz pasaules. Tā kā cilvēks vienmēr ir kaut kur “novietots”, “vietām” piemīt “sapulcēšanas spēks” (Casey 1996, 44). Proti, vietas “sapulcina” pieredzēto, dažādas vēstures, pat valodu, to, kā cilvēki izteikušies par vietām un viņu domas. Vides psiholoģijā attīstās viedoklis, ka “vietas identitāte ir pozitīvu un negatīvu izziņu apkopojums par fizisku vidi” (Proshansky et al., 1983, 76). Tas nozīmē, ka vietas identitāte veidojas saskaņā ar emociju un sajūtu klāstu attiecībā pret noteiktu vietu, kā arī specifiskajām īpašībām, kas tiek piedēvētas līdz ar cilvēka – “vietas” sasaistes attīstību. Uz šāda domu viļņa parādās arī Mišela Fuko heterotopijas ideja, kas apraksta “pasaules pasaulē” jeb telpas daudzslāņainību, daudzfunkcionalitāti, vietas nozīmju kopumu, neskaitāmu attiecību spektru un to sinerģiju.

Telpas un vietas vara stāstos

Stāsts kā vēstījums par reālu vai izdomātu notikumu apraksta pieredzi, un, lai arī kā atsevišķa literatūras forma stāsts (short story) radies vien 19. gadsimtā, tā izcelsme tiek datēta ar laiku, vēl pirms cilvēks iemācījies rakstīt.[1] Šī mutiskā tradīcija, kas ir tikpat veca kā pati valoda, tikusi pielietota teju ikviena cilvēka pieaugšanas procesā kā ceļvedis uzvedībai, kā kultūras vēstures un kopienas identitātes radītājs un vērtību kompass. Pētnieki mutvārdu stāsta ietekmi uz cilvēkiem saskata gan liecībā par pedagoģijas pirmsākumiem mednieku vācēju kultūrās (Sugiyama 2017), gan lasītprasmes attīstībā (Miller, Pennycuff 2008), gan arī tad, kad tiek runāts par identitātes un empātijas veicināšanu (Hibbin 2016). Tāpat ir tikusi uzsvērta stāsta nozīme attiecībā uz vietas identitātes veidošanos, kā arī vietas dažādo perspektīvu un ietekmju klāstu, ko var aptvert ar dažādu stāstu palīdzību. Semantikas un angļu valodas pētniece Silvija Boverbenka (Sylvia Bowerbank) norāda, ka, lai saprastu saikni starp cilvēkiem un vietu, ir jāattīsta “daudzslāņaina vietas izjūta” (multilayered sense of place) kā kaut kas, ko kopīgi radījušas dažādu tautu paaudzes, kas šajā vietā ir dzīvojušas un joprojām dzīvo (Boverbank 1997). Vēl vairāk – pētniece uzsver, ka vietējo zināšanas un stāsti rada ne tikai literāru vērtību, bet arī spēj ietekmēt lēmumus, kas skar konkrēto vidi.

Telpas un vietas nozīme īsajā prozā tiek izcelta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau literārā darba garums pieprasa meklēt rīkus, kas iedarbīgi un koncentrēti spēj nodot vēstījumu lasītājam. Otrkārt, stāsta videi ir spējas sasaistīt tajā esošos elementus – varoņus, sižetu, tēmu un notikumus. Treškārt, stāstos telpas un vietas konceptu funkcionalitāte sniedzas pāri fona statusam. Telpa un vieta rada noskaņu, tā kļūst par vienu no varoņiem un balsīm. Ceturtkārt, telpas un vietas piedzīvošana veido papildu emocionālu saikni ar lasītāju, kas ar varoņiem dala telpas un vietas pieredzi. Vēl viens nozīmīgs punkts ir caur aprakstu panāktā telpas un vietas vizualizācija, kur papildina tādas komponentes kā laiks, apkārtējā vide un cilvēki. Visbeidzot, pievēršanās telpas un vietas aprakstam, to detaļām vairo realitātes jeb, precīzāk, ticamības aspektu, kas virza stāstu uz priekšu, liek līdzpārdzīvot un šķist patiesam.

Stacija kā notikumu telpa kalpojusi daudziem rakstniekiem dažādos laikos un dažāda veida prozas darbos. Dzelzceļa industrijas uzplaukums nesa līdzi sev gan mistērijas apvīto “jauno” pasauli, gan arī vidi, kas spēja pielāgoties un attīstīt visdažādākos naratīvus. Stacija varēja iemiesot gan skudru pūznim līdzīgo aizņemtību, gan nomali, par kuru Čārlzs Dikenss (Charles Dickens) sacījis: “(..) mežonīga neiespējamība, ka kādam būtu kaut mazākais iemesls šeit izkāpt ārā, ir līdzvērtīga tikai šķietami izmisīgai bezcerībai, ka kāds šeit ir, lai iekāptu iekšā.” (Dickens 1842, 113)

Manu izvēli rakstīt stāstus, kas attīstās stacijās, ietekmēja gan raksturojumi un teorētiskie pamatojumi par stacijas funkcionālajām un simboliskajām īpašībām, gan arī šo īpašību pētījumi, kas veikti kopš 2013. gada Latvijas stacijās. Stacija ir viens no heterotopijas piemēriem. Tā apkopo dažādību, ietekmē un maina vidi, veido tradīcijas, sasaista vietas, vienlaikus saglabājot savu hierarhiju un neatkarību. Stacija ir limināla pāreju telpa, kurai turklāt piešķirts savs laiks. Jo vairāk – stacijas noteikumu neievērošana var ietekmēt likteņus un pat maksāt dzīvību. Industriālās revolūcijas ietekmē, stacija visai ātri iegūst noslēpumainas, visu ietekmējošas, mītiskas vietas tēlu. Stacijas kļuva par cilvēku ceļu tīklojuma balstu, mainot un veidojot pasauli, kādu mēs to pazīstam tagad. Tās mainīja un veidoja pilsētas, reģionus un nācijas. Stacijas kļūst par pilsētu sastāvdaļu, turklāt, par veiksmīgu pilsētu sastāvdaļu. Pilsētu un valstu ekonomiku, kas tiešā nozīmē ietver arī cilvēku labklājību un iespējas, ietekmēja tas, cik labi vieta savienota ar citām vietām, cik ātra ir preču un cilvēku kustība. Tā tas noticis jau izsenā vēsturē, kur vietas attīstību raksturo tās tuvums lielajiem upes ceļiem un krustojumiem. Tas, ko kādreiz noteica daba un tās veiksmīga izmantošana, tagad spēja noteikt stacija, un ir liecības par to, ka cilvēki to novērtēja. Kultūras vēsturnieki Džefrijs Ričards (Jeffrey Richards) un Džons M. Makenzijs (John M. MacKenzie) atzīmē, ka tieši dzelzceļš pasaulē iekustinājis jaunas nacionālas vienības un spēju ieraudzīt vispasaules kultūru klāstu, un, lai arī sliedes un vilcieni šajā procesā spēlējuši lielu un atpazīstamu lomu, tieši stacijas piešķīra tam cilvēka mērogu – dzelzceļa sistēmas sasaisti ar vidi un tās iedzīvotājiem (Richards, MacKenzie 1986, 385).

Stacija ir varas simbols. To torņi 19. gadsimta pilsētās paceļas un ieņem vietu līdzās baznīcu torņiem. Paziņojumu regularitāte un atkārtošanās daudzkārt tiek pielīdzināta lūgšanu skaitīšanai, vilcienu sarakstu plāksnes – altārim. Šīs sakrālai videi piemērotās komponentes, kā arī stacijas nozīmīgums sabiedrībā sniedz skaidrojumu, kāpēc izveidotais tēls un attieksme pret stacijām līdzinās attieksmei pret dievnamu kā vizuālā, tā literārā formā. Staciju vara, kas ietekmē dzīvi, ir šķietami neatkarīga un sakrāla, līdzīgi kā tempļi, baznīcas un katedrāles.

Stacija iekapsulē visdažādākos cilvēkstāstus, tajā vienlaikus dzīvo prieks un skumjas, tā ir vieta, kur cilvēki satiekas un šķiras, ierodas un steidzas pretī nezināmajam, lolo gaidas un pakļaujas nolemtībai. Šeit sākas un beidzas ceļojumi, ierodas karalienes, šeihi un ubagi, jauni puiši dodas karā, migranti ierodas jaunu darbu meklējumos, nolemtie tiek aizvesti uz koncentrācijas nometnēm, kāds pamet, kāds atgriežas un kāds paliek uz perona. Staciju var pielīdzināt Bābeles tornim, kur notiek visdažādāko ziņu, padomu un tenku apmaiņa. Tā ir iztēles šūpulis, iespēju sākums, kas spēj aizvest uz visām debespusēm. Stacija ir vārti uz jūru, tuksnesi, mežiem un laukiem, vārti uz plašāku pasauli.

Nobeigumā varu uzsvērt, ka telpa ir vienlīdz kā fizikāls, tā iedomāts lielums. Tās pētniecība cauri gadsimtiem norāda uz telpas konceptualizācijas dažādību, kas spēj līdzpastāvēt. Telpas dažādie raksturojumi – neitrāla, homogēna, tukša, pilna, absolūta, objektīva, subjektīva, kompleksa, reāla, izdomāta vai viss iepriekš minētais kopā – iezīmē koncepta pielāgojamību noteiktām funkcijām, tai skaitā ietekmei, kas vērsta uz pašu telpu vai subjektiem tajā, šādi definējot, pēc kādiem likumiem (īpašībām) telpa darbosies. Savukārt vieta ir subjektivitāti veidojošs koncepts, kurā tiek izcelta nozīme un vēsture, kas veido vietas identitāti. Lai arī vietas jēdziena izpratne bijusi mainīga gan definīciju klāstā, gan pētniecības intensitātē, vieta paredz unikālu vides un cilvēka mijiedarbību sasaistē ar citām vietām jeb vietu tīklu. Vietas izjūtas un vietas veidošanas simulācija ir būtiska stāsta radīšanas sastāvdaļa.

Vēsturiski mainīgie telpas un vietas koncepti ietekmē sabiedrības domāšanu un rīcību. Tie spēj līdzpastāvēt un pielāgoties dažādām varas un vērtību maiņām, atspoguļojot sabiedrības pasaules uztveri. Telpas un vietas ar stāstu palīdzību iegūst vērtību un varu, konceptiem kalpojot ne tikai kā fona vai noskaņas veidotājiem, bet arī kļūstot par mediju un tēlu, kam ir būtiska nozīme satura veidošanā.


Autore: Liene Millere, Liepājas Universitāte

[1] Hansen, Arlen J. Short story. Encyclopedia Britannica, 2022 (skatīts 5.04.2023.).

Pieejams: https://www.britannica.com/art/short-story

Avoti:

1. Bauman, Zygmund (2000). Liquid Modernity. Cambridge: Polity Press, 228 p.

2. Bowerbank, Sylvia (1997). Telling stories about places: local knowledge and narratives can improve decisions about the environment. Alternatives Journal, 23(1). (skatīts 5.04.2023.). Pieejams: https://link.gale.com/apps/doc/A19123268/AONE?u=googlescholar&sid=bookmarkAONE&xid=5e3370a2

3. Bradie, Michael, Duncan, Comer (1997). The Evolution of the Concepts of Space and Time. Bowling Green: Bowling Green State 62 University (skatīts 27.06.2022.). Pieejams: https://physics.bgsu.edu/p433/Spacetime5.html

4. Casey, Edward S. (2010). Smooth spaces and rough-edged places: The hidden history of place. Review of Metaphysics, 51, 2, pp. 267–296.

5. Casey, Edward S. (1996). How to Get from Space to Place in a Fairly Short Stretch of Time: Phenomenological Prolegomena. Senses of Place. Steven Feld and Keith H. Basso (eds.), Santa Fe: School of American Research Press, pp. 13–52.

6. Dickens, Charles. (2013 [1842]). American Notes for General Circulation. South Carolina: Createspace Independent Publishing Platform, 210 p. (skatīts 5.04.2023.). Pieejams: https://www.gutenberg.org/files/675/675-h/675-h.htm

7. Foucault, Michel (1986 [1967]). Of Other Spaces. Diacritics, 16 (1), pp. 22–27.

8. Hibbin, Rebecca (2016). The psychosocial benefits of oral storytelling in school: developing identity and empathy through narrative. Pastoral Care in Education, 34 (4), pp. 218–231.

9. Homērs (1961 [8./9. gs. p.m.ē.]). Iliāda. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 479 lpp.

10. Lefebvre, Henry (1991). The Production of Space. Cambridge, MA: Blackwell, 464 p.

11. Lewis, John A.H. (2007). Medieval perception of space and place in the architecture of Gothic churches. South African Journal of Art History, Vol. 22, no. 1. (skatīts 18.07.2022.). Pieejams: https://repository.up.ac.za/bitstream/handle/2263/10327/Lewis_Medieval(2007).pdf

12. MacKenzie, John M., Richards, Jeffrey (1986). The Railway Station: A Social History. Oxford, New York: Oxford University Press, 440 p.

13. Miller, Sara, Pennycuff, Lisa (2008). The Power of Story: Using Storytelling to Improve Literacy Learning. Journal of Cross-Disciplinary Perspectives in Education, Vol. 1, No.1, pp. 36–43.

14. Morison, Benjamin (2002). On Location. Aristotle’s Concept of Place. Oxford: Clarendon Press, 194 p.

15. Proshansky, Harold M., Fabian, Abbe K., Kaminoff, Robert (1983). Place Identity: Physical World Socialization of the Self. Journal of Environmental Psychology, 3, pp. 57–83.

16. Smith, Neil, Katz, Cindi (1993). Grounding metaphor: Towards a spatialized politics. Place and the Politics of Identity. London: Routledge, pp. 67–84.

17. Soja, Edward (1996). Thirdspace: Journeys to Los Angeles and Other Real-And-Imagined Places. Hoboken: Blackwell Publishers, 334 p.

18. Sugiyama, Michelle (2017). Oral Stroytelling as Evidence of Pedagogy in Forager Societies. Hypothesis and theory, Cultural Psychology, Vol. 8:471, 11 p.

19. The Dictionary of Human Geography (2009). 5th edition. Derek Gregory (ed.). New Jersey: Wiley-Blackwell Publishing, 1052 p.

20. Tuan, Yi-Fu (2001 [1971]). Space and Place: The Perspective of Experience. Minneapolis: University of Minnesota Press, 496 p.

21. West-Pavlov, Russel (2009). Space in Theory: Kristeva, Foucault, Deluze. New York, Amsterdam: Rodopi, 275 p.

Comments


bottom of page