top of page

BLOGS: Ierakstīties telpā

Kad ceļoju, vienmēr ņemu līdzi kādu grāmatu ­– nav būtiski, lielu vai mazu, lasītu vai pavisam nezināmu. Tā sniedz man “kur pieķerties” sajūtu apstākļos, kur viss, ieskaitot sevi pašu, ir nezināms. Grāmatā mani mierina gan tās saturs, gan priekšmetiskums. Lasītprasme atgādina, ka ir kāda darbība un valoda, kuru pārvaldu, ka man ir nodarbe, caur kuru sevi saprotu. Savukārt apziņa, ka tepat somā un vēlāk uz viesnīcas istabiņas galda ir kāds pārsteigumus neraisošs priekšmets no mājām, sniedz mierinājumu. Ne visi pirms ceļojuma sniedzas pēc kāda līdzņemama priekšmeta. Varbūt tieši otrādi – atstāj somā un prātā vairāk vietas jaunajai pieredzei. Citi visticamāk grāmatu iemainītu pret kādu viņiem tuvu un saprotamu atribūtu, piemēram, atslēgas piekariņu, pierakstu blociņu vai ģimenes fotogrāfiju. Bet ko ņemt līdzi, ja aizceļo uz neatgriešanos un nevis uz tālām zemēm, bet uz ēku tavas dzimtās pilsētas centrā, kurai ikdienā esi, staigājis garām, neskaitāmas reizes? Ko no visa šķietami vajadzīgā vai vienkārši pierastā ņemt līdzi, ja kopā dzīvots ilgs mūžs? Kas iekļūs nelielajā līdzņemamo lietu sarakstā, ja jaunā mājvieta paredz ierobežotu un nereti vēl ar kādu citu dalītu ikdienas telpu?

Ilgstošās aprūpes institūcijās jeb pansionātos visā Latvijā mīt vairāk nekā 7 000 cilvēku, lielākoties pensijas vecumā[1]. Bieži institūciju nelielajās istabiņās seniori nedzīvo vieni. Desmit kvadrātmetros starp pāris gultām un vēl dažām citām mēbelēm jāatrod māju sajūta. Visus līdzi paņemtos priekšmetus no vecās dzīves ir jāsaskaņo un jāapstiprina pie institūcijas vadības. “Pēdējā pietura” vai jaunas dzīves sākums? Kā kuram.

Sociālantropoloģe Anna Žabicka 2013. gada pētījumam “Dzīves un nāves izpratnes veidošanās sociālās aprūpes centrā” veltītajā rakstā secinājusi: “Sociālās nāves slogs un personas autonomijas ierobežošana veicina pansionātā dzīvojošo senioru dzīvespasaules sašaurināšanos. Šie faktori līdz ar pansionātā sociāli nenozīmīgo, bet klātesošo bioloģisko nāvi personām liek apšaubīt viņu pašu nodzīvotās dzīves vērtību.”[2] Ja institūcijas ierobežotā telpa un apstākļi var destruktīvi iedarboties uz cilvēka patību, tad kas var sekmēt tās dzīvotgribu vai vismaz pašsaglabāšanos?

Reiz viesojos kādā mazpilsētas pansionātā ar mērķi dokumentēt tur mītošo cilvēku dzīvesstāstus. Apciemojumi piecu mēnešu garumā izvērtās bagātīgā pieredzē, kurā senioru stāstījumiem savdabīgu rāmi piešķīra pansionāta vide: specifiskie izskanējušo mentālo produktu apjoztie apstākļi ar savu rakstītu un nerakstītu likumu kopumu, piedāvāja kontekstu, caur kuru uzlūkot indivīda (pār)veidošanos un attīstību mijiedarbībā ar vidi. Cilvēka patības tapšana ir daudzšķautņains process, uz kuru lūkoties no neskaitāmām perspektīvām ­– gan domājot pavisam abstraktās kategorijās, gan ikdienišķi pašsaprotamās. Iespējams, ka tieši mijiedarbe starp indivīdu un viņa atmiņu kodēto ikdienas priekšmetisko pasauli var pavisam tieši stimulēt cilvēku pārstāstīt savu dzīvi,[3] par ko pārliecinājos, sēžot pansionāta nelielajās istabiņās. Te arvien biežāk man acīs iekrita priekšmeti – identitātes apliecinātāji –, kuri it kā pamatoja un atgādināja par seniora prasmēm, aizraušanos un īpašām rakstura iezīmēm pirms nonākšanas pansionātā un turpināja uzturēt dzīvu katra īpaši specifisko identitātes daļu apstākļos, kas citādi paģēr savstarpēju pielīdzināšanos. Adīklis, pastmarku kolekcija, fotoalbums, svētbilde, kalendārs, vēstules, apsveikuma kartītes un citi priekšmeti liecināja par cilvēku dažādajām interesēm un nodarbēm, kā arī vienādās pansionāta istabiņas padarīja par mājām vai vismaz palīdzēja to iedzīvotājiem organizēt un saprast telpu kā savējo. Interviju laikā nereti cilvēki ņēma rokās kādu priekšmetu un caur to izstāstīja daļu sevis: ģeogrāfijas skolotāja atkal un atkal atgriezās pie kartes, kas rotā viņas istabiņas sienu, un norādīja uz kādu ģeogrāfisku lokāciju, lai pēc tam pakavētos atmiņās par uzcītīgiem skolēniem; cita kundze mūsu tikšanās laikā vairākkārt pārcilāja uz skapīša izvietotās vēstules ar visām aploksnēm un detalizēti aprakstīja katru adresantu un viņa saikni ar vēstuļu saņēmējas dzīvi; kāds kungs, uz kura galdiņa prāvu vietu aizņēma pastmarku kolekcijas albums, tikai caur šo priekšmetu pakāpeniski mūsu sarunas laikā atraisījās, visas intervijas laikā tā arī neizlaižot albumu no savām rokām. It kā taču nekas pārsteidzošs nav saredzams konstatējumā, ka kaislīga adītāja savu adīkli turēs ērti pieejamā vietā arī, ja kādā dzīves posmā par mājām tiks dēvēts pansionāts, taču jaunajos apstākļos šis adīklis paplašinājis savu nozīmju lauku. Līdzās priekšmeta līdzšinējai funkcionalitātei pansionāta ierobežotajā un reglamentētajā telpā nostājusies identitātes pastiprinātāja nozīme, kas it kā iekapsulējusi pašu būtiskāko cilvēka patības esenci, ar kuru katru dienu no jauna iespējams atminēties, kas es esmu, ko es varu vai vismaz savulaik varēju, ļaujot caur šo priekšmetisko kanālu komunicēt ar pasauli.

Ne vien antropologi, bet arī citi Latvijas pētnieki sen ieraudzījuši ilgstošās aprūpes centrus un to institucionālos līdziniekus kā zināšanu krātuves, uz kurām doties pēc daudz pieredzējušu cilvēku stāstiem. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē (turpmāk – LFK) glabājas interesantas liecības par pētnieku – galvenokārt folkloristu un muzikologu – pieredzi šādās institūcijās kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un beidzot ar pēdējo desmitgadi, kad pētnieki intervējuši teicējus pansionātos gan individuāli, gan organizētu ekspedīciju ietvaros. LFK materiālos atrodamā informācija par šādām pētnieciskām viesošanās reizēm ir gan apjoma, gan rakstura ziņā daudzšķautņaina: daži folkloristi pierakstījuši garas folkloras vienību virknes, kas pieticīgi papildinātas ar teicēja dzīves datiem, savukārt citi tieši pretēji – vienības ietvēruši izvērstos kontekstuālos aprakstos, kur varam nolasīt gan folkloras teikšanas situāciju, gan veco ļaužu mītnes iekārtojumu. Dokumentētas ir arī teicēja izjūtas, atrodoties saziņas situācijā un attiecīgajos apstākļos, pateicoties kam uzzinām, ka daļa folkloras šajās institūcijās ir funkcionāla ikdienas sastāvdaļa, ne tikai sendienu atmiņu atblāzma.

Arī es viesošanās reižu laikā ievēroju, ka pansionāta iedzīvotāji, viens otram īsinot laiku, trenējot atmiņu un uzrušinot savu patību, stāsta personiskās pieredzes stāstus, kopīgi dzied un joko. Bieži istabiņas iedzīvotāji viens otru papildina, atgādina par kādu īpaši sulīgu izteicienu vai teicēja vietā pastāsta tā kontekstu, pabeidz otra iesākto stāstu vai puspiemirsto dziesmu, kā arī paskaidro kontekstu jau kuro reizi no kaimiņa dzirdētajam jokam. Folkloristu redzeslokā ienākusī un dokumentētā institūcijas iedzīvotāju ikdiena, teikšanas situācija, arī pētnieku pašrefleksija, pansionātu iedzīvotāju iesaukas, savstarpējās attiecības, attieksmes, kopīgi paradumi un citas sociālas grupas pārstāvjiem raksturīgas iezīmes, ļaut paraudzīties uz pansionātu kā trauslas, bet raksturīgas kultūras pastāvēšanas vietu, kurā saplūst daudz un dažādu pieredzes bagātu cilvēku dzīves. LFK ekspedīciju materiālos šajā kontekstā izceļas pētnieku dienasgrāmatas un personiskās piezīmes, kur līdztekus folklorai, vispārīgai kontekstuālai informācijai un teicēja biogrāfiskajiem datiem, fiksētas arī intervētāja tiešās izjūtas saskaroties ar teicēju pansionāta apstākļu radītajās iespējās un ierobežojumos. Piemēram, folklorists Jānis Rozenbergs 1966. gada LFK rīkotās ekspedīcijas Valmieras rajonā savos 12. jūlija pierakstos secina: “Urgas darba nespējīgo pansionāts Valmieras raj. Braslavas c. Urgās. Kādreiz t. s. Nabagmājas tika uzskatītas par folkloras bagātību galvenajām glabātuvēm. Tagad to vairs laikam nevarēs sacīt. Tomēr pēc senas tradīcijas ekspedīcijās labprāt uzmeklējam un iegriežamies arī nespējnieku namos, kurus pašlaik visai lepnā vārdā dēvē par pansionātiem. Šad tad tur atrodam vērtīgas lietas – labus teicējus un svaigākus materiālus. Starp tik daudz ļaužu parasti gadās kāds labs folkloras zinātājs. Tā nu sēžam Urgas parkā uz soliņa. Apkārt mums virtene pavecāku sievu un vīru. Visi grib kaut ko dziedāt vai stāstīt. Taču aŗģes vien gandrīz vai vienīgās, ko ceļ mums priekšā. Tāpēc dziesmu tekstus pierakstu tikai no vienas teicējas, kuras repertar̄rā pamanu arī pāris svešāku četrrindu. Apkārtējā atmarfēra nav sevišķi pateicīga, jo dažiem pansionāta iemītniekiem piemīt psihiski traucējumi. Pēc nogurdinošā darbā pavadītām stundām muzikoloģe M. Kurme atzīstas: „Lai nu kur strādāsim, tikai vairs ne šeit.””[4]

Pavisam citādu toņkārtu lasām Vilmas Grebles 1952. gada ekspedīcijas dienasgrāmatas ierakstā. Piektdien, 18.jūlijā: “[...] Pēcpusdienā aizgājām uz Invalidu namu. Direktore atļāva rīkoties tā, kā mums izdevīgāk. Nolēmām, ka pa vienam sarunāsimies ar invalidiem. Iegāju istabiņā, kurā dzīvoja 3 vecītes. Istabiņa tīra. Katrā gultā divi spilveni. Gadījās redzēt arī, ka kopēja uzklāj gultu vakaram invalīdei, kura pati to nespēj. Gultas veļa tīra, divi palagi, flaneļa segas. Pie katras gultas nakts galdiņš – skapītis, krēsls un personisko mantu lādīte, ja tāda ir. Redzēju arī vakariņas atnesam istabiņā tām invalidēm, kuras neaiziet ārā. Vakariņās bija rupja kviešu maize – apm. 200 gr. ar sviestu un biezpienu un 1⁄2 lt svaiga piena krūzē. Invalidu namā ņem grāmatas no pilsētas bilbiotekas. Dažiem arī sava „personiskā bibliotēka” – tajā gan garīga satura grāmatas un viens otrs „lubu romāns”. [..] Trešdiena, 23.jūlijā [...] No plkst. 14tiem biju Invalidu namā. Tur bija brīnišķīgas stundas. Iesāku ar divām teicējām – Ramuli un Irbes Annu. Viņas man teica pasakas viena pēc otras. Tad ienāca klibs, vecs vīrs. Tas bija Bullis [...]. Viņš gaidīja savu kārtu un tad iesāka stāstīt dažas vēsturiskas teikas. Kad viņš stāstīja, sanāca no citām istabām klusītiņām pārējie iemītnieki, sasēdās gultiņās un tur palika kā piesietas. Viņš stāstīja palēnām, centās pieskaņoties man, manai rakstīšanai. Stāstīja ar izjūtu, svinīgi. Arī man reizēm gribējās nerakstīt, bet tikai klausīties. Gudrs vīrs. Ramule, kuru citi sauc par Ramulīti, stāstīja klusinātā balsī. Reizēm ar tādu vieglu smaidu noteica – „tā jau pasaka!””[5]

Ar mentālu un fizisku kustību cilvēks ir spējīgs paplašināt telpu arī ierobežotos un patības īpatnīguma izlīdzinošos apstākļos, taču liels izaicinājums ir šo sevis nepārtraukto atcerēšanos rušināt ilgtermiņā. Vides sekmētai vienveidībai varam izvīt cauri dzīvības stīgu un sasniegt kaut nelielu piepildījumu, ja ieguldām ikdienas dzīves rutīnās un niekos dramatiskas konotācijas[6] vai pašsaprotamo pārvēršam par būtisko un sevi paša simbolizējošo. Novērotais pansionāta istabiņās liek nenonicināt arī pavisam šķietami ikdienišķu, bet identitātes nostiprinošu atribūtu vietu telpas paplašināšanā, kas neapzināti, bet nepārtraukti atgādina tās īpašniekiem par sevi pašu un ļauj iesākt sarunu par kopīgo un atšķirīgo ar mums cilvēkiem iekšpus un ārpus dažādām institūcijām.


Autore: Elvīra Žvarte, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts


Pētniece Alma Ancelāne 1957. gada ekspedīcijas ietvaros pieraksta

folkloru no teicējas Lates Vilciņas Kuldīgas rajona invalīdu namā

(LFK 1935, 8841a).

Uzzināt interesantu stāstu, ko iemūžinājusi šī fotogrāfija: http://garamantas.lv/lv/file/859007

[1] LR Labklājības ministrijas pārskats par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu: https://www.lm.gov.lv/lv/par-2020-gadu [2] Žabicka, Anna. 2014. “Dzīves un nāves izpratnes veidošanās sociālās aprūpes centrā”. ZRaksti. Rīgas Stradiņa universitāte. Pieejams: https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/dzives-un-naves-izpratnes-veidosanas-socialas-aprupes-centra [3] Kirshenblatt-Gimblett, Barbara. 1989. “Objects of Memory: Material Culture as Life Review”. In A Reader: Folk Groups and Folklore Genres, edited by Elliott Oring, Utah State University Press. [4] LFK 1978, 3121 [5] LFK 1895, 3356 [6] McCall, George J. and J.L. Simmons. 1978. Identities and Interactions: An Examination of Human Associations in Everyday Life. New York: The Free Press.

Comentarios


bottom of page