Projekta partneri / Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
LFMI ir pētniecības organizācija, kas veic starptautiski atzītas kvalitātes pētījumus literatūrzinātnē, folkloristikā un mākslas zinātnēs, tomēr LFMI īsteno pētījumus arī digitālo un vides humanitāro zinātņu, dzimtes un kvīru studiju, stāstījumu un autobiogrāfisko atmiņu jomās. LFMI, kura pārziņā ir Latviešu folkloras krātuve, vienlaikus ir arī kultūras atmiņas institūcija, kas specializējas mantojuma un arhīva pētniecībā.
Pētnieku grupa
Dr. philol. Ieva Garda-Rozenberga
Pētniece, zinātniskā vadītāja
Analizējot vienas no vispretrunīgāk vērtētās etniskās grupas Latvijā – romu – izpratni par apkārtējo vidi, vietu, tostarp vietsaistes izjūtu un tās pārrāvumus (pārvaldīta vai piespiedu pārvietošana) mobilās dzīves situācijās, noritēs kā romu atmiņas un dzīvesstāstu, tā romu identitātes ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu kontekstā izpēte.
Vadošā pētniece
Projektā pēta dažādās nozīmes, vērtības un bažas, ko cilvēki saista ar ūdensainavu, īpaši pievēršoties stabilajām saiknēm un identitātēm, ko rada plūstošā, nepastāvīgā substance — ūdens. Izpētes viela ir ekonaratīvi, kas dokumentēti piecās Daugavas lejteces apkaimēs Rīgā. Pieslejoties vides cilvēkzinātnes plašajai interesei par vietējām ekoloģiskajām zināšanām, tiešāks akadēmiskais konteksts pētījumam ir ūdens etnogrāfija — virziens ar augošu klātbūtni mūsdienu zinātnē.
Vadošais pētnieks
Pētniecības virzieni projektā ir saistīti ar telpas aspektu analīzi latviešu prozas tekstos. Pētnieciskajās publikācijās tiks analizētas gan pārmaiņas telpiskajos priekšstatos 20. gadsimta pirmās puses rakstniecībā, gan vēlākā posma izmaiņas, salīdzinot Latvijā un trimdā tapušos literāros darbus.
Pētniece
Projektā pētīs latviešu diasporu Zviedrijā un tās piederības izjūtu, ainavu atmiņās un dzīvesstāstos no pirmās līdz trešajai paaudzei Zviedrijā. Projektā plānotas intervijas un darbs ar arhīva materiāliem.
Projektā galvenā uzmanība pievērsta latviešu diasporai PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados, izstrādājot disertāciju “Latviešu proza PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados”, kuras fokusā ir ne tikai padomju latviešu literatūra, bet arī plašāki konteksti – diasporas pētniecība, māksla un kultūra agrīnajā staļinismā, totalitārisma ietekme uz rakstniecību.
Izstrādājot promocijas darbu “Ainava. Multisensorās uztveres materializācijas formas Heimrāta skolas pārstāvju tekstilijās”, aktualizēta sensorās uztveres problemātika mākslinieka attiecībās ar vidi, konkrētām ģeogrāfiskām teritorijām ar tām piemītošajiem individuālās un kultūrvēsturiskās pieredzes slāņiem.
Projekta ietvaros izstrādātais pētījums sakrīt ar topošās disertācijas tēmu – pagātnes klātbūtnes reprezentācijas stratēģijas mūsdienu latviešu prozā, izvēršot arī salīdzinājumu ar citu Austrumeiropas valstu literārajiem darbiem. Īpašs uzsvars uz 20. gadsimta traumatisko notikumu klātbūtni un to iespaidu uz stāstījuma formālajiem aspektiem. Teorētiskā pieeja apvieno traumas un atmiņas studijas, naratoloģiju un vēstures filozofiju.
Pētniecības virzieni projektā izriet no topošās doktora disertācijas, kas analizē latviskā ornamenta lietojumu mūsdienās tradīcijas, kultūras mantojuma un komercializācijas kontekstā, kā arī pievēršas latviskā ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai vēsturiskā skatījumā. Ainavas un identitātes kontekstā tiks izvērsts pētījums par latvisko ornamentu vidē un zīmju parkiem Latvijā.
Projekta administratīvā vadītāja