Foto: Rita Broka
Lodes muiža. Ir pienākusi jūlija pēdējā nedēļa un, cītīgi krātas ierosmes apbruņota, dodos savā pirmajā plenērā pasniedzēja statusā. Brīvdabā gleznota ainava Lodes muižā. Mērķis vilināja. Nobraucot vairākus desmitus kilometru pa vientuļu grants ceļu, nervozi saraujoties pie katra stiprāka trieciena un kārtējo reizi soloties nekad vairs nekritiski nepaļauties navigācijas ieteikumiem, beidzot lēnām ieripoju Lodes muižas teritorijā. Skatam pavērās līdz mūsdienām izdzīvojusī 19. gs. muižas centra apbūve. Taisni tāda, kādu to biju iztēlojusies. Ar abpus piebraucamajam ceļam izvietotajām pussabrukušajām saimniecības ēkām, asi kontrastējoša, tikko svaigi krāsota un sārtu pārsegumu pārjumta, slējās kungu māja. Cēlais četru kolonnu ieejas portiks magnetizēja ienācēju ar vēsturiskajām vietām raksturīgo noslēpumainību, iespēju saskarties ar vidi, kur ik virsma, ik nodrupušais ķieģelis vai sašķobījusies sija ir piepildīta ar burtiski taustāmiem gadsimtiem krāto atmiņu slāņiem. Ienākot pa smagajām ieejas durvīm, pamanu masīvas, kokā grieztas kāpnes un mirklī nodomāju – jā, maģiskais ceļojums laikā var sākties. Pierodot pie krēslainās priekštelpas vides, ieraugu plauktos sarindotus dažāda gadagājuma gumijas zābakus, plastmasas ūdens pudeles, sporta inventāru. Balti rēgaina pie kāpnēm pieslieta stāv darba uzdevumiem aprakstīta plānošanas tāfele. Gaisā uzvirmo ķīniešu nūdeļu smarža, dzird steidzīgus soļus, smieklus un kaut kādu haotisku, nemitīgu kustību. Studenti. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes lauka stacionārs. Koka kāpnes ir Lodes muižas ēkas vienīgais oriģinālais elements, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. Paejot garām noputējušiem padomju perioda uzziņu literatūras plauktiem, ko vietumis dažādo ievākto dzīvnieku galvas kausu un iežu paraugi, pamazām aprodot ar nekurinātām lauku mājām raksturīgo pelējuma smaku, mājas pārziņa noinstruēta nokļūstu pasniedzēju galā. Manas istabas griesti un sijas apšūti ar lakotām finiera plāksnēm, pa malām izvietoti brūni spīdīgi skaidu plātņu skapji, no sienas izkārusies rēgojas apaļa standartam atbilstoša tipveida rozete. Aiz loga starp kustīgajām ošu lapotnēm, baltām plastikāta lentām norobežotiem ganību pļavu sektoriem apņemta, vīd govju ferma. Pļavas zālēs nemirstīgi ieķēries slejas milzīga ozola stāvs. Pie tā arī klusībā palieku.
Plenērs. Nākamais rīts uzaust dzidrs un daudzsološs. Neskatoties uz draudošo vētru, lietavām un šķietami neizpildāmo uzdevumu sarakstu, viscaur piepildījušo kungu mājas zāli studentu sejās vērojama ieinteresēta gatavība izpildīt prasīto. Vēroju, kā tie viens pēc otra impresionistu cienīgā pacilātībā pazūd muižas apkārtnes vidē. Gleznot ainavu. Ļoti labi atceros šo domāšanas pagrieziena punktu, kad no nedzīvi konstruētās un nemaldīgi definētās klusās dabas ietvara vienā dienā tiku pārcelta bezgalīgajos pirms Jāņu laikā lekni zaļojošajās Vecpiebalgas pļavās. Toreiz, lai atvieglotu audzēkņiem paredzamās problēmas ar skata jeb motīva izvēli, tika ierādīta speciāla četru pirkstu kombinācija – rāmītis, kam kā praktiska alternatīva noderēja no kartona izgriezts četrstūris - skatu meklētājs. Caur šo četrstūrīti lūkojoties, bija iespējams ieraudzīt ainavu. Neatceros īsti neko no šajā vidusskolas posmā pirmoreiz dabā gleznotā, ne arī ainavas, ko paturētu prātā. Toties rāmīša skats uz visiem laikiem nostabilizējās kā dabā vērojamā mērs un nepielūdzams kategorizācijas rīks. Veids kā sameklēt ainavu. Protams, vispirms īstu, gleznainu skatu. Lai tur būtu Purvīša majestātiskās mežu tāles un priekšplāna klajie ūdeņi, Ubāna romantiskās viensētas, siena gubas un Miesnieka baltie lauku ceļi. Atgriežoties savos Pierīgas purvainajos līdzenumos, sērijveida namu pagalmā, ilgu laiku mocījos ar rāmi. Vēloties turpināt plenērā atklāto, izmisīgi piemēroju rāmi it visam. Nekas nederēja. Ar nolemtības rūgtumu vēroju, kā mana kursa biedrene, līdzīgu problēmu risinot, savāca savas krāsu kastes un aizbrauca plenērā uz Parīzi.
Ar interesi gaidīju, kā studentiem veiksies. Biju apstaigājusi tuvējo apkārtni un, lai arī Purvīša vēriena cienīgus skatus, protams, nemanīju, ar savos studiju gados uztrenētu aci atzīmēju ieteikumu krājumam virkni jau par klasiku kļuvušās mācību uzdevumu vietas – sašķobītos, pussabrukušos muižas saimniecības ēku stūrus, trīs plānu mežu un pakalnu skatus, izdevīgākos kokos ieaugušās un gana komplicētās kungu mājas rakursus. Tuvojoties pirmajai cieši satupušajai studentu grupai, kas izvietojusies turpat netālu no ieejas, ieintriģēti domāju, kas ir izraisījis tik nedalītu interesi. Vai tiešām uzreiz sākuši ar klasicisma elementu studijām? Pienākot tuvāk, skatam atklājās trīs lauka tualetes. Kādu laiku vēroju koncentrētās studentu sejas un centīgo sašķobīto dēļu sienu gleznojumu, tad, sāji sagremojot jauno pieredzi, virzījos pie nākamās grupas. Pēcāk šo motīvu redzēju praktiski visu studentu darbos, centīgi gleznotu, zīmētu gan harmoniskā kopainā, gan detalizētos fragmentos.
Brienot savā ainavā arvien dziļāk, aizgāju līdz vientuļajam ozolam. Spriežot pēc izmēriem, tas pilnīgi noteikti ir bijis liecinieks pēdējo vismaz pāris gadsimtu notikumiem. Ozols nesaistīja nevienu. Iespējams, tas bija pārāk masīvs nelielajiem studentu kartoniņiem, iespējams, tas neatbilda vēlamajam skatam. To izvēlēties netraucēja arī tālumā redzamie fermas korpusi, kas kolhoza darba sasniegumus cildinošā manierē parādījās kā interesi saistījis objekts daudzu studentu darbos. Tieši tāpat kā daudzie govju portretējumi, kuru atveidi bija sanākuši apskaužami precīzi. Šīs pieredzes ievadītās viedtālruņos saķerto bilžu iespējas lavīnveidīgi atklājās turpmākajās lietainajās dienās. Kulminācija iestājās brīdī, kad saziņas grupā tika iesūtīta skatu kolekcija, ko kāds students bija steidzīgi safotografējis, apbraukājot tuvāko apkārtni. Staigājot plašajā kungu mājas zālē, starp šīm pilnā nopietnībā telefonu ekrānu priekšā darināmajām surogātainavām, grīdas uzkopšanas līdzekļu zīmējumiem, ejot garām nevajadzīgajām lietū gādīgi plūkto augu kopām, dzīviem un neatkārtojamiem logu skatiem, novērsos.
Ainava ozola lapās. Plenēra pēdējā vakarā vēroju skatē izliktos darbus. Attālinājos no formālo komentāru sniegšanas grupas un izgāju ārā. Kāri ieelpoju ilgstošā lietus piemērcēto, starp rūpīgi stādītajiem un sen izaugušajiem kokiem un vecajām būvēm iegūlušo smago gaisu. Varēja sadzirdēt tālumā aizķērušos dzērvju saucienus un pamazām kāpjošo laikmetu krēslu. Pret nosarkušajām vakara debesīm mēmi slējās ozola ķermenis. Tikusi līdz tam, rasas piemirkušajā zālē līdz ceļiem stāvot, pieliecu zemākos zarus un salasīju vairākas saujas viņa šīs vasaras lapu. Cietas un ādaini slidenas tās, negribīgi trūkstot, ķērās starp pirkstiem, spiedās kabatās, līdz beidzot, klusās atvadās čaukstot, ietinās akas ūdenī izmērcētās drānas tumsā. Vēlāk, jau atgriezusies savā ikdienas vidē, atverot izkarsēto saišķi, vēroju ozola lapu atdoto krāsu. Tā bija tumšāka un jūtami spēcīgāka par manas mājvietas apkārtnē iegūstamo. Lapu atstātajā rakstā skaidri jautās muižas apkārtnes zemes smarža, ganību laukus cauraugušās zāles stiegrainais pieskāriens un vecā ozola seja manas ainavas pievārtē.
Autore: Rita Broka, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras programma
Ikšķile, 2024. gada 14. augusts
Comments