BLOGS: Etniskās piederības zīmju meklējumos Annas Soltanes-Romeres akvareļos un Latgales keramikā

"Olas, vodka un barankas", Anna Soltane-Romere

Autors: Vladislavs Malahovskis (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija)

2024. gada 17. decembrī Latgales Kultūrvēstures muzejā notika izglītojošs pasākums “Kad citādais nav svešais: etniskās piederības zīmes Latgales mākslā”. Tajā – ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas “Dizaina” programmas studentiem – klausījāmies, skatījāmies un diskutējām par Latgalē dzīvojošo tautību mijiedarbi, tās izpausmi mākslā. 

        Dizainere un māksliniece, Latgales Kultūrvēstures muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Inese Dundure savā priekšlasījumā iepazīstināja klātesošos ar Latgales motīviem un etniskajiem elementiem poļu mākslinieces Annas Soltanes-Romeres (1895–1974) akavareļos. 

      Jāpiemin, ka vēsturiski poļi Latgalē, lai gan arī bija piederīgi pie dažādām sabiedrības kārtām (muižnieki un garīdzniecības pārstāvji, amatnieki un zemnieki, bet 20. gadsimta 20. un 30. gados –  arī ieceļojošie laukstrādnieki), vienmēr tika uztverti kā savējie, jo bija latgaliešu ticības brāļi – katoļi.

         Annas Soltanes-Romeres vārds starpkaru Latvijā nebija svešs mākslas cienītājiem ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. A. Soltane-Romere ir dzimusi Varšavā, un cēlusies no senas poļu muižnieku dzimtas. Glezniecības prasmes Anna sākumā apguva pie privātskolotājiem, bet  vēlāk – Varšavas Mākslas akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņai nācās piedzīvot piecus gadus ilgušās bēģļu gaitas. Viena no apmešanās vietām bija Aninskas muiža (tagadējā Baltkrievijas teritorijā), kur Anna nodevās portreta žanram, ar izcilu līdzību attēlojot Aninskas muižas ļaudis. Aninskas muižā Anna sastapa arī savu nākamo vīru Antoniju (Antonu) Kazimiru Romeru. 1920. gada pavasarī jaunā ģimene apmetās  Janopolē – Romeru dzimtas īpašumā netālu no Rēzeknes. Pārvarot aizvainojumu uz Latvijas valsti par agrārās reformas rezultātā konfiscētajām muižas zemēm, ģimene palika Janopoles muižā līdz pat Otrā pasaules kara sākumam, kad bēģļu gaitas aizvedīs viņus uz Vāciju, vēlāk – uz Kanādu. 

        Janopoles posms bija Annas Soltanes-Romeres daiļrades uzplaukuma laiks, viņa sarīkoja vairāk nekā divdesmit savu darbu izstādes Latvijā (Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā), kā arī ārpus Latvijas robežam (Polijā, Lietuvā, Francijā, Holandē, Beļģijā, Lielbritānijā).  Annas vīrs Antonijs Kazimirs Romers bijis ļoti ieinteresēts sievas radošajā nodarbē, jo tā nodrošināja ienākumus Janopoles muižas ēkas uzturēšanai. Viņš dibināja kontaktus ar mākslas galeriju pārstāvjiem Eiropā, kā arī privātiem klientiem, piedāvājot tiem sievas gleznotos portetus. 

      Blakus pasūtījuma portretiem, Janopoles muižas ēku un parka attēlojumiem īpaša vieta Annas glezniecībā bija Latgales ainavai un tuvējā apkārtnē sastapto cilvēku, piemēram, vecticībnieku portretiem.

         Blakus poliskajam elementam krievu kultūras nospiedumi atrodami Latgales ainavā, t.sk. arī latgaliešu valodā, folklorā, vietējos toponīmos u. c. Šajā ziņā krievi, lai gan lielākoties būdami latviskā noliedzēji, vienlaicīgi tiek uztverti kā savējie, – to galvenokārt noteica vēsturiskās saiknes un teritoriālā piederība. 

      Annas gleznotajā akvarelī ar nosaukumu “Vaņka Orlovs, vecticībnieks no Bondariem” redzam kažokā tērptu jaunu vīrieti ar kuplu bārdu, fonā – austrumslāvu kultūrai raksturīgais patvāris. Īpašus komentārus krievu kultūras elementu atpazīšanā neprasa arī Annas klusā daba “Olas, vodka un barankas”, tajā atveidotajā galda segā var saskatīt poļu kultūrai iezīmīgu dekoratīvo puķu attēlojumu. Citā klusajā dabā parastās lauku puķes uzgleznotas Latgales keramikas vāzē ar diviem priekšplānā novietotiem svilpauniekiem. Mākslinieces spēju saskatīt pievilcīgo vienkāršajā redzam akvarelī “Lauku meitene dzeltenajā lakatā”. Tajā atveidota vietējā meitene, bet ar poļiem raksturīgo lakatu. Triptihā “Ziemas Madonna” poļu kultūrai nozīmīgu tēlu – Dievmāti ar jaundzimušo Jēzu atnākuši apraudzīt vietējo zemnieku kažociņos tērptie bērni, vienam no tiem rokās ir Latgales keramikas pods.

        Pēc iepazīšanās ar Annas Soltanes-Romeres atstāto mantojumu, keramiķe un mākslas vēsturniece Evija Vasilevska aicināja studentus un citus interesentus apmeklēt LKM Latgales keramikas ekspozīciju un interaktīvi iesaistīties etnisko zīmju meklēšanā izstādes eksponātos.  Kopīgi aplūkojot Latgales keramikas ekspozīciju, tika kliedēti daži mīti, piemēram, viedoklis par jūdaisma ietekmi uz Latgales svečturu daudžuburainās formas izcelsmi. Saskaņā ar vietējiem nostāstiem ebreji esot pasūtījuši latgaliešu podniekiem darināt menoras sinagogu vajadzībām. Šo pasūtījumu iespaidā velāk esot radušies daudzžuburu svečturi. Un kurš ir redzējis no māla darinātu menoru? Tora vēsta, ka pirmā menora (lukturis), ko Dievs caur Mozu bija licis izgatavot ebrejiem, bija no tīra zelta, pie tam izkalta vienā gabalā (2.Moz. 25:31).

        Līdz šai dienai neatbildēts paliek jautājums par Rēzeknes apkaimes ebreju kapos atrastajiem Latgales keramikas podiem-vārauniekiem.  Kad, kā un kāpēc tie tur ir nokļuvuši?  

      Jāatzīst, ka ceļojošie ebreju sīktirgotāji gadsimtiem ilgi iemainījuši dažādus sadzīves priekšmetus pret Latgales zemnieku ražojumiem. Vietējie zemnieki par jaunumiem tuvējā apkārtnē uzzināja no ebreju sīktirgotājiem, saņēmot no tiem kādu vērtīgu padomu arī sadzīves un saimnieciskajos jautājumos. Tādā ziņā, protams, ebreji arī bija savējie, tomēr pastāvēja viens nepārvarams tuvākas saziņas šķērslis  – viņi nebija kristieši.    

         Keramikas ekspozīcijas apmeklētāju uzmanību piesaistīja savulaik Andreja Paulāna medaļas un diploma laureāta, kā arī tautas daiļmamata meistara Ādama Kāpostiņa (1905–1987) asprātīgi veidotās (ar cilvēku sejām, uzlipinātiem svilpauniekim u. tml.) alus krūkas jeb tā sauktie žbani (trauka nosaukums žbans cēlies no poļu valodas vārda dzban ‘krūze’; starp citu, iespējams, ka Latgalei teritoriāli raksturīgā alkoholiskā ražojuma šmakovka nosaukuma izcelsme arī saistāma ar poļu smaznego ‘labu apetīti’.)  Ā. Kāpostiņš mēdza veidot uz krūkām arī uzrakstus – latviešu, latgaliešu un krievu valodās, dažkārt ar pareizrakstības kļūdām.

         Piekaramais māla trauks roku mazgāšanai ar snīpjiem sānos, Latgalē saukts par rukomoiniku, sākotnēji esot bijis baltkrievu pasūtījums Latgales keramiķiem. Vēlāk, protams, nonācis arī latgaliešu zemnieku sadzīvē ar visu nosaukumu. Zemju ģeogrāfiskais tuvums, Daugavas ūdensceļa klātbūtne, kā arī tas, ka starp Latgali un Baltkrieviju no 1562. līdz 1917. gadam nebija robežas, neapšaubāmi satuvināja latgaliešus un baltkrievus kā labus sābrus vai susedus. 

         Ekspozīcijas apmeklētāju uzmanību piesaistīja Latgales keramikas trauks ar nosaukumu “ļaks” – krūka ar šauru kaklu dažādu šķidrumu, parasti augu (linu) eļļas glabāšanai. Lejot eļļu no šāda trauka, ir dzirdamas skaņas: ļak, ļaķ. Tāpēc šim traukam ir tāds onomatopoētisks vārds.

       Pasākuma noslēgumā aplūkojām Latgales podnieku darinājumus no Romeru kolekcijas. Romeri 20. gadsimta 20. un 30. gados bija čakli Latgales keramikas kolekcionāri. Janopoles muižā bija  savākti vairāki desmiti Latgales podnieku darbu. Dodoties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara sākumā, tie tika nodoti glabāšanai Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

        Pasākums raisīja studentu neviltoto interesi, topošie dizaineri atzina, ka tas bija labs impulss etniskās piederības zīmju apzināšanai Latgales kultūrā un mākslā.

Attēli:

1. Dizaina programmas studenti

2. Inese Dundure

3. Anna Soltane-Romere, 1921

4. "Vaņka Orlovs, vecticībnieks no Bondariem", Anna Soltane-Romere

5. "Olas, vodka un barankas", Anna Soltane-Romere

6. "Lauku meitene dzeltenajā lakatā", Anna Soltane-Romere

7. "Ziemas Madonna", Anna Soltane-Romere

8. Evija Vasilevska

9. Daudzžuburu svečturi

10. Ādama Kāpostiņa zālē

11. Ādama Kāpostiņa keramika

12. Žbans (Ā.Kāpostiņš)

13. Rukomoiniks

14. Ļaki

15. Latgales keramika no Romeru kolekcijas

Pasākums norisinājās Valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekta “Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide” (IDEUM, 2022-2024, Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0008) ietvaros.