Prezentācijas un diskusija PADOMJU MODERNISMS BALTIJĀ: STARP NACIONĀLO MANTOJUMU UN KOLONIĀLO PIEREDZI. Aktualitāte, pētniecība, reģenerācija
5.10.2023
Konferenču zāle, Elizabetes ielā 2, Rīgā
Pēdējās divās desmitgadēs sociālistiskā modernisma reģionālās formas un teorijas nonākušas starptautisku pētnieku uzmanības centrā. Tikmēr pats arhitektūras mantojums ir sliktā tehniskā stāvoklī, pakļauts pamestībai vai radikālām pārbūvēm. Publiskās diskusijās to nereti saista ar padomju perioda ideoloģiskās kontroles, centralizācijas un standartizācijas politiku un zemu būvniecības kvalitāti. Latvijā pēckara arhitektūras mantojuma saglabāšanas un reģenerācijas jautājumi pēdējos gados ir kļuvuši īpaši aktuāli saistībā ar asajām diskusijām par ēkas Elizabetes ielā 2 (bijušās Komunistiskās partijas Centrālās komitejas mītnes) nākotni, Rīgas Kongresu nama pārbūvi par Rīgas koncertzāli, kā arī vēlīnā sociālisma dzīvojamo ēku ilgtspējas izvērtējumu.
Baltijas reģiona pētnieku prezentācijas un diskusija taujās par pēckara modernisma arhitektūras vērtību un unikalitāti, kā arī tās nacionālo un reģionālo nozīmi Baltijas valstīs. Vai mūsdienās tā tiek atzīta un uztverta kā nacionālā mantojuma daļa, un kādas ir šo ēku izmantošanas perspektīvas nākotnē? Ko var uzskatīt par padomju modernisma arhitektūras dekolonizācijas stratēģiju – tās noliegumu vai, tieši pretēji, izvērtējumu un pētniecību par Baltijas valstu arhitektu centieniem aktualizēt starpkaru tradīcijas, apzināt Ziemeļvalstu modernisma piemērus un izcelt vietējo un nacionālo specifiku, neraugoties uz unificētajiem noteikumiem? Diskusijā, balstoties uz konkrētiem piemēriem, eksperti no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas runās par Baltijas pēckara modernisma situāciju, tā saglabātību, tā nākotnes izredzēm un pētniecības virzieniem.
Prezentācijas:
Marija Dremaite (Viļņas Universitāte, Lietuva)
Baltijas valstu pēckara modernisms. Starp nostaļģiju un kritiku
Prezentācija analizēs un sniegs pārskatu par pēdējo divdesmit gadu laikā notikušo pēckara modernisma arhitektūras pētniecību Lietuvā. Kā Lietuvas padomju okupācijas perioda mantojuma interpretācija, uztvere un saglabāšanas politika ir mainījusies šajā laika periodā? Referāts apskatīs sekmīgu un neveiksmīgu projektu piemērus, kā arī rosinās diskutēt par jaunām pieejām strīdīgā mantojuma apzināšanā.
Marija Dremaite ir ieguvusi doktora grādu arhitektūras vēsturē (2006) un patreiz ir Viļņas Universitātes Vēstures fakultātes profesore. Viņa pēta 20.gs arhitektūru vēsturiskā, socioloģiskā un antropoloģiskā griezumā. Dremaite ir grāmatas “Baltic Modernism: Architecture and Housing in Soviet Lithuania” (Berlīne, 2017), monogrāfijas “ARNO FUNKtionalism – the life and work of architect Arno Funkas (1898–1957)” (Kauņa, 2022) autore un grāmatu “Architecture of Optimism: The Kaunas Phenomenon 1918–1940” (Viļņa, 2018) un “Lithuanian Architects Assess the Soviet Era: 1992 Oral History Tapes” (ar Džonu Maciuiku, Viļņa, 2020) sastādītāja.
Andress Kurgs (Igaunijas Mākslas akadēmija, Igaunija)
Linnahall: reāli eksistējošā sociālisma drupas?
Linnahall koncerthalle (Tallinas Pilsētas halle) tika būvēta laikā no 1976 līdz 1980. gadam kā V. I. Ļeņina vārdā nosauktā Kultūras un sporta pils, kura bija jāpabeidz līdz Maskavas Olimpisko spēļu burāšanas sacensībām, kas 1980.g. notika Tallinā. Ēkā atradās slidotava, koncertzāle ar 4600 sēdvietām, izstāžu un deju halle, boulinga halle, kafejnīcas un tūkstošiem kvadrātmetru plaši pastaigu jumti, terases un laukumi. Tā vietā lai organizētu šīs funkcijas vienu virs otras, projekts paredzēja tās izvietot plašā teritorijā starp vecpilsētas centru un jūras piekrasti, bijušajā industriālās ostas zonā.
Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas un valsts pārejas uz brīvā tirgus ekonomiku būves neierastā forma un funkcija radīja izaicinājumu gan simboliskā, gan materiālā līmenī. Līdzās spēcīgajam spiedienam dzēst no pilsētas vides padomju laika materiālās zīmes, pastāvēja arī nekustamo īpašumu attīstītāju intereses attīstīt centrā esošās piejūras teritorijas kā pelnošas dzīvojamās un atpūtas zonas. Kā mūsdienās ir iespējams uztvert un izskaidrot sociālisma arhitektūras loģiku, pārvarot neglītuma un nepraktiskuma iespaidu un, īpaši pēdējā laikā, koloniālo citādību? Vai ir iespējams skatīt Linnahall kā būvi, kas veido kontinuitāti starp pagātnes cerībām un tagadnes vēlmēm?
Andress Kurgs ir Igaunijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta arhitektūras vēstures un teorijas profesors. Viņa akadēmiskās intereses ir saistītas ar Padomju savienības un Austrumeiropas pētniecību, īpaši pievēršoties tehnoloģiju attīstības un to pārmaiņu iespaidam ikdienas dzīvē un arhitektūrā no 20. gs 60. līdz 80. gadiem. Viņa raksti ir publicēti arhitektūras un mākslas izdevumos (AA Files, ArtMargins, Journal of Architecture), daudzos rakstu krājumos un katalogos. Viņš ir vairāku arhitektūras izstāžu kurators, tai skaitā Forecast and Fantasy: Architecture without Borders, 1960s to 1980s Igaunijas Arhitektūras muzejā (2023). Andress saņēmis viespētnieka stipendijas Getija Pētnieciskajā institūtā (Getty Research Institute, ASV), Jeila Universitātē (ASV) un Frīdriha Šillera Universitātē Jēnā (Vācija).
Uldis Lukševics, Ieva Lāce-Lukševica, Elīna Lībiete (NRJA, Latvija)
Latvijas pēckara modernisma arhitektūras neuzrakstītā vēsture. Ēkas Elizabetes ielā 2 piemērs
NRJA prezentācija pievēršas Latvijas pēckara modernisma arhitektūras neuzrakstītās vēstures jautājumam, kuru birojs jau 2014.gadā tematizējis ekspozīcijā Venēcijas arhitektūras biennālē. Šī procesa rezultātā vairākas pēckara modernisma ēkas tika iekļautas Valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Tomēr kultūras pieminekļu sargu vidū un daļā sabiedrības šī perioda arhitektūra joprojām paliek nesaprasta un nenovērtēta, tam varam labi izsekot līdzi ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšanas-atdzimšanas stāstā. Kā pierādījums ēkas ilgtspējībai, iedzīvinot tajā sabiedrisku funkciju, ir biroja NRJA dāvinātā ideja Kultūras ministrijai par Arhitektūras, Mākslas un Dizaina centra izveidošanu Elizabetes iela 2 un arhitektūras galerijas “MAD telpa” darbība ēkā jau otro sezonu.
Arhitektu birojs NRJA (no rules just architecture) dibināts 2005. gadā Rīgā. NRJA apvieno septiņus dažādi domājošus profesionāļus, kuri caur ikdienas diskusijām mēģina tuvoties patiesumam. Spēcīga koncepcija, struktūra, skaidrība un provokācija – projektu risinājumu iezīmes ar kurām var asociēt NRJA arhitektūru. NRJA interešu lokā ir domāšana par arhitektūras procesiem un to komunikācija plašākai sabiedrībai, tāpēc birojs vairākkārtīgi ir piedalījies Venēcijas arhitektūras biennālē (2014. gadā ekspozīcija UNWRITTEN, 2021.gadā ekspozīcija IT’S NOT FOR YOU, IT’S FOR THE BUILDING), kā arī 2020. gadā izveidojis arhitektūras galeriju “MAD telpa”.
Organizē: Māra Traumane, Dina Suhanova, Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts (LMDA), Latvijas Mākslas akadēmija.
Pasākums notiek Valsts pētījumu programmas "Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekta “Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0008) ietvaros.
Pasākums iekļauts Arhitektūras nedēļas 2023 programmā un tiek rīkots sadarbībā ar Mmāja.
Prezentācijas un diskusija notiks angļu valodā.