Es nekad nebiju dzirdējusi par tādu vietu Rīgā kā Andrejsala. Pirmo reizi par Andrejsalu uzzināju, laikam 2008. vai 2009. gada vasarā, kad mana darba kolēģe teica, ka ar savu draugu ir bijusi Andrejsalā un peldējusies Daugavā. Pie sevis nodomāju, ka zinu Ķīpsalu un Zaķusalu, kur varētu peldēties, un atrodas pie Daugavas, bet par Andrejsalu gan neko neesmu dzirdējusi. Pāris gadus vēlāk, laikam ap 2013. gadu mans kaimiņš teica, ka regulāri apmeklē jaunus sporta treniņus Andrejsalā. Tajā pat vasarā kāds paziņa man lielīgi paziņoja, ka viņam ir “VIP ieejas karte First Dacha”. Es tā īstenībā tam visam maz pievērsu uzmanību. Vien jāatzīstas, ka pati pirmo reizi biju Andrejsalā, jo bija jādodas uz slaveno alkohola veikalu, lai iegādātos dzērienus kooperatīvajai ballītei. Atceros to, ka bija vasaras sākums, silts un lai no Eksporta ielas iebrauktu Andrejsalā, bija diezgan liels sastrēgums, jo minētais veikals bija populārs galamērķis.
Savukārt uz pirmo ballīti Andrejsalā biju 2014. gada vasarā, kad jau par modīgiem bija kļuvuši Andrejsalas restorāni un bāri. Kad stāvēju Andrejostas ielas 5 laukumā klusībā pie sevis izbrīnījos par milzu kontrastu, kas tur bija – es nevarēju saprast, ja jau tā ir tik “glamūrīga”, un modīga vieta, tad kādēļ tur valda tāda tumsa naktī, ka neko nevar redzēt, jo nav neviena adekvāta āra apgaismojuma, stāvlaukums ir pilns ar dārgām automašīnām, un meitenes pasaulē zināmāko dizaineru kurpītēs skatās zem katra soļa, jo ceļa segums ir tāds, ka var paklupt pie katras kustības. Man īsti nebija nojausma, ka kaut kas pirms šīm aktivitātēm ir bijis Andrejsalā, tikai tas, ka tā ir bijusī ostas industriālā teritorija par ko loģiski liecināja gan pati atrašanās vieta, gan vēl tajā laikā izmantotās dzelzceļa sliedes un kravas vagonu klātbūtne.
Ar laiku Andrejsala man palika par tādu labu laika pavadīšanas vietu – labprāt uz turieni devos ar kolēģiem papusdienot, ar draudzeni satikāmies uz vīna glāzi, vasarās doties vakariņās uz Andrejsalu pamudināja skaistais saulrieta skats. Vai es Andrejsalai piešķīru kādu vietas nozīmi toreiz? Laikam jau, ka nē. Tā bija vienkārši vieta, kurā sanāca būt. Turklāt tur valdīja tāds miers.
Mans personīgais stāsts ar Andrejsalu sākās krietni vien vēlāk. Tas notika 2020. gada vasaras nogalē, kad norisinājās Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) 2020. gada vasaras nogalē. Es atklāju tādas ēkas kā bijušo Andrejsalas spēkstaciju un elevatoru, tajās bija kaut kas īpašs. Industriālajai arhitektūrai vispār piemīt kaut kāds šarms. Man šī teritorija atklājās pavisam savādākā veidā nekā pirms tam to biju uztvērusi. Es pēc tam aizgāju uz RIBOCA2 vēl divas reizes, jo kaut kas mani ļoti uzrunāja tajā visā konceptā. Tajā rudenī katrs laikmetīgās mākslas pasākums bija došanās uz kādu pamestu rūpnīcu, bet tieši Andrejsala bija viena no spilgtākajām, turklāt ne dēļ tā, ka tur bija pasaules slavenu mākslinieku darbi, bet tieši vietas un mākslas sinerģija.
Savukārt manas attiecības ar Andrejsalu sākās vēl pēc kāda pusgada, šobrīd tieši ir aprit divi gadi. Bija pavasaris, kārtējā Covid-19 mājsēde, visa bija slēgta, un vēl jāuzraksta bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Lai izvēdinātu galvu un nodarbotos ar kādām fiziskām aktivitātēm, parasti devos skriet uz tuvējo parku. Kādu dienu kad visi piemājas parki jau bija apnikuši, nolēmu pamainīt ierasto maršrutu un aizskriet uz Andrejsalu. Un atkal man šī vieta pievilka, man gribējās visu laiku tur atgriezties. Andrejsala kļuva par manu mīļāko skriešanas vietu. Gandrīz katru rītu skreju garām bijušajām industriālajām ķieģeļu ēkām, kas tik ļoti mani fascinēja, baudīju sauli, ūdens tuvumu un skaistos skatus. Tā bija sava veida meditācija. Secināju, ka atkarībā no atrašanās vietas no Andrejsalas paveras vairāki ainaviski skati – uz Vecrīgas panorāmu, pretī pāri upei uz Ķīpsalu, kā arī uz ostu un bezgalīgo ūdens un debess horizonta līniju. 2021. gada jūnijs bija ļoti karsts tādēļ, skriet devos agri no rītiem. Un, tā kādu rītu skrienot pa Andrejsalu, es sapratu, ka es taču par šo savu jauno mīļāko vietu nemaz neko nezinu, turklāt es dzīvoju tepat blakus pāri ielai.
Tajā rītā es nolēmu, ka savu maģistra darbu rakstīšu par Andrejsalu. Turpmāko divu gadu laikā Andrejsala man atklājās pilnīgi no jauna, kā arī šīs vietas identitāte, tās dažādās izpratnes citu cilvēku redzējumā un personīgās asociācijas. Pirmām kārtām jau “tā leģendārā Andrejsala”, kas pirms 17 gadiem bija Rīgas neformālās kultūras un laikmetīgās mākslas citadele. Otrkārt kādā veidā notika teritorijas transformācija uz to Andrejsalu, ko aprakstīju sava bloga ieraksta sākumā. Patiesībā Andrejsala ir daudz komplicētāka tēma, nekā tas var sākumā šķist. Kad palūdzu pieeju dokumentācijai par Andrejsalu Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, uz vietas aizejot sapratu, ka nemaz te tik viegli neies... Mani sagaidīja 3 lielas kastes ar dokumentiem un vēl vairākas biezas mapes ar uzrakstu “Andrejsala”. Vairāk kā desmit gadus veci fotouzņēmumi deva priekšstatu par to kādi ir bijusi Andrejsala pirms tās Andrejsalas kādu esmu pieradusi redzēt tagad, dokumentācija par nerealizētiem projektiem un to kā Andrejsala, iespējams, izskatīsies tuvā nākotnē.
Šobrīd no tādas gluži aizmirstas un pat nezināmas vietas Andrejsala jau vairs neraisa jautājumus, kur tā atrodas un kas tur notiek. Viennozīmīgi, ka šī vieta pievelk, lai arī katram uz turieni doties mērķis var būt savādāks. Turklāt Andrejsalā ilgi nekas arī īsti nav mainījies, tāda Andrejsala, kādu to iepazinu 2014. gadā, tāda tā ir joprojām tagad - 2023. gadā. Protams, ka šo vietu piedzīvos krasas pārmaiņas. Varu atzīties, ka es gribētu, lai Andrejsala paliek tāda, kāda tā ir tagad.
Autore: Biruta Auriņa, LMA, LMDA institūts
Foto: Graudu elevators-noliktava Andrejsalā, 2021.