top of page

BLOGS: Pirmie soļi Baltinavā



Nav ko slēpt - Baltinavā pirmo reizi savā dzīvē kāju spēru 2022. gada maijā. Pateicoties tam, ka strādāju Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūtā, kur šobrīd “plāniņa vidū” ir pētniecības projekta "Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide" īstenošana.


Pirms tam, šķiet, biju divas reizes izbraukusi cauri Baltinavai un ciemu skatījusi pa auto logu – vienreiz tas bija 2007. gadā, kad kopā ar kolēģi Juri Urtānu braucām no Liepnas uz Ludzu. Otrreiz 2021. gada vasaras sākumā, kad mans vīrs izdomāja ar riteni apbraukt apkārt Latvijai un mēs, mājās palikušie, sekojām un epizodiski pievienojāmies viņa maršrutam vienu nedēļas nogali Latgalē, otru – Kurzemē. Toreiz mums randiņš bija sarunāts Ludzā. Atminos, ka, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, pa ceļam uz Ludzu Žīguros satikām mežkopi un novadpētnieci Annu Āzi un kopā apsekojām jaunatklāto pilskalnu Katlešos. Pēc tam vēl piestājām Viļakā, kur pa 144 metrus garu pontonu tiltu var nokļūt uz Viļakas ezera salu, uz kuras atrodas viduslaiku nocietinājuma drupas. Tad nu ceļš atkal veda cauri Baltinavai, kur, iebraucot apdzīvotajā vietā un samazinot ātrumu, vispirms skatam paveras mīlīgas, laika zoba skartas mājiņas dažādās krāsās abpus ciema galvenajai ielai. Tad ceļam, pagriežoties asā, teju 90 grādu līkumā, apbūve kļūst arvien jaunāka, līdz ciema izskaņā slejas stalta Baltinavas vidusskolas ēka.


Ja tagad jāpārcilā savas zināšanas un priekšstati par šo vietu, tieši Baltinavas vidusskola pirmā nāk prātā – par to kā labu skolu pašā Latvijas pierobežā, turklāt vidusskolu ar talantīgiem skolēniem un apbalvojumiem, bija dzirdēts, droši vien vai nu radio, vai televīzijā. Otrs, protams, kultūrvēsturiski teritoriālais aspekts – Baltinava kā daļa no Ziemeļlatgales, kuras nemateriālais kultūras mantojums ir spoža un unikāla vērtība visā Latvijā un pasaulē. Maija dziedājumi, psaļmi, Upītes kultūrtelpa, etnogrāfiskie ansambļi, Ruta Cibule – tādā secībā apmēram veidojas mana domu karte par Ziemeļlatgali un tās puses dzīvo mantojumu.


Maijā, kad pirmoreiz tā pa īstam kopā ar kolēģiem no Latvijas Kultūras akadēmijas biju Baltinavā, mums gāja vienkārši lieliski – apsekojām vairākas arheoloģiskās un kultūrvēsturiskās vietas Baltinavas apkārtnē, iepazināmies ar vietējiem ļaudīm, lai oficiāli uzsāktu sadarbību tuvāko nākamo trīs gadu laikā.

Viss, kā jau pavasarim piedien, bija smuki, saulaini un zaļi - pumpuri šķīlās, cīruļu treļļi debesīs, violetās silpurenes mežos, lauki apstrādāti, kapi sakopti, pilskalni stāvi un izteiksmīgi. Lielumliela pateicība Jurim Urtānam, kurš ieteica izvēlēties tieši Baltinavu arheoloģiskās ainavas izpētei kā labu iespēju turpināt jaunatklāto pilskalnu projektu1, tikai šoreiz iet dziļumā un vienā konkrētā apvidū!

Otro reizi Baltinavā projekta ietvaros bijām šogad oktobra otrajā pusē – bez vienas īsas saulainas dienas, arī rudens migla, lietus, dubļi, agra tumsa. Bet atkal - gāja lieliski! Šoreiz atslēgas vārds – satiktie cilvēki. Muzejā, pagasta pārvaldē, viensētās un uzņēmumos, un arī pasākumos – Baltinavas kopienas labākai iepazīšanai apmeklējām gan brīnumjauku Dzejas pēcpusdienu Baltinavas muzejā, gan arī spožu Otto jubilejas ballīti Baltinavas kultūras namā!


Pētījumi un braucieni uz Baltinavu vēl turpināsies, taču no pirmajām intervijām, lūkojot noskaidrot baltinaviešu zināšanas par ainavu, izprast viņu vietas sajūtu, sāk atklāties gan Baltinavas ainavas, gan baltinaviešu identitātes raksturiezīmes. Ja par ainavu - no ģeogrāfiskās informācijas izriet un smalki skan, ka Baltinavas pagasts atrodas Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēlumā un Mudavas zemienes Abrenes nolaidenumā. No socioekonomiskā aspekta – 253 km no Rīgas, pie pašas ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Savienības robežas, par to liecina arī vairākas tematiskas zīmes ainavā - robežstabi, dzeloņstiepļu žogi, robežsargu torņi, brīdinājuma zīmes “Pierobežas josla”. Pirmais iespaids par Baltinavas ainavu - ļoti sakopta un uzturēta. Izrādās, 98% no lauksaimniecības teritorijas Baltinavas pagastā ir apsaimniekoti, krūmiem aizaugušas pļavas un tīrumus kā dažviet citur Latvijā (tiesa, arvien retāk) šeit neatrast. Bet ko realitātē nozīmē aktīva lauksaimniecība ainavai? No vienas puses – sakopta vide, apstrādāti tīrumi, izmantota zeme, darbavietas vietējiem iedzīvotājiem. No otras puses – kaudzēs sastumtas viensētas plašu tīrumu vidū, no visām pusēm apartas, jo izdevīgāk un ērtāk ir apstrādāt līdzenus laukus bez apgrūtinājumiem un šķēršļiem.

Lielsaimniekošanas rezultātā Baltinavas ainava pēdējos gadu desmitos ir būtiski izmainījusies. No mūsdienās dominējošās estētikas – skaista, jo sakopta, no kultūrvēsturiskā mantojuma paradigmas – fatāla, jo neatgriezeniski izzudušas un turpina izzust mājas, mājvietas, mājvārdi, mazciemi, alejas, ābeļdārzi... Daudz ko domāt un pārdomāt, un vienlaikus lūkot nenostāties pārgudra soģa lomā.

Jo vairāk, ka Baltinava nav Rīga, kur daudz kas, sēžot apspriedēs un pie papīriem, liekas “gudrāk un pareizāk” kā reālajā dzīvē reģionos. Pēdējā teritoriālā reforma baltinaviešu skaitu samazinājusi vismaz par 180 cilvēkiem, nemaz nerunājot par demogrāfisko faktoru, kas negatīvs un iespaidīgs joprojām visā Latvijā. Kā mums stāstīja vairākās intervijās, agrāk ciems bijis pilns ar cilvēkiem, rosība un kņada paraugsaimniecībā “Baltinava” bijusi no rīta līdz vakaram, starpkaru laikā māju bijis tik daudz, ka “kaķis varējis pa zedeņu žogu nostaigāt no Baltinavas līdz Kārsavai”. Mūsdienās jau vairs ne – kurš kādā no kapukalniņiem, kurš Rīgā, kurš ārzemēs. Bet toties tiem, kas palikuši, daudziem Ločmeļu, Mežalu, Keišu, Slišānu uzvārds, atvērts un sirsnīgs skats uz dzīvi. Pēc satikto baltinaviešu domām, te visa kā esot gana un dzīve laba - vidusskola, mākslas un mūzikas skola, aktīva amatiermākslas un kultūras dzīve, baseins Balvos, tuvu “Gors” Rēzeknē, tik pēc dakteru - speciālistu konsultācijām gan uz Rīgu nākoties braukt. Ļoti izteikts lokālpatritotisms, kas, tiekoties ar baltinaviešiem, izpaužas gan kā augsts pašnovērtējums, gan kā izteikta piederība savai dzīvesvietai un dzimtai. Iedvesmojoši un reizē paraugcienīgi. Varbūt mums sanāca satikt tikai ar dzīvi apmierinātus ļaudis, kas nemēdz īdēt un kritizēt?! To rādīs nākamo braucienu pieredze.


Kā jūtams, pagaidām pirmie soļi Baltinavā sperti sajūsmas pilni. Lai nebūtu tās par maz, te izskaņā vēl viens personīgās pieredzes stāstiņš, kas, manuprāt, labi raksturo baltinaviešus un manā repertuārā iekļuvis pavisam nesen, uzreiz pēc pēdējā brauciena uz Baltinavu. Tātad! Pirms projekta norises oficiālā apraksta publicēšanas sociālajos tīklos par to, kā mums gāja lauka pētījumos Baltinavā, savā Facebook profilā ievietoju bildi ar sevi pie veikala Baltinavā, kas saucas “Pie Ieviņas”, liekot fotogrāfijai apmēram šādu parakstu: “Ja kāds nezin, man cita starpā ir pat savs veikals Baltinavā – saucas “Pie Ieviņas”. Joks jokam. Bet, ja sanāk, brauciet uz Baltinavu, tur ir ļoti forši!” Dažu dienu laikā ar manu ierakstu dalījās 35 (!) cilvēki, no kuriem tikai divi bija “ facebook draugu” statusā, pārējie - nepazīstami. Turklāt ieraksts raisīja gan komentārus, gan komunikāciju mesendžerī – tā bija gan praktiska rakstura, piemēram, interesējoties, kas tajā veikalā nopērkams, gan zinātkāra – ar aicinājumu paskaidrot, kāpēc man Baltinava liekas forša! Tāda negaidīti atvērta reakcija ar plašu rezonansi par nevainīgi publicētu bildi it kā no darba gaitām, it kā no privātā arhīva piedzīvota pirmo reizi manā dzīvē! Jauki!

Uz šīs nots turpinu joprojām apgalvot – brauciet uz Baltinavu, jo tur ir forši – gan cilvēki, gan mantojums, gan tā spēcīgā sajūta, ka pašā mūsu zemes pierobežā dzīvo un saimnieko stabili un strādīgi cilvēki, kuriem Baltinava ir pati mīļākā un svarīgākā vieta uz pasaules. Daudz strādāts Latvijā, visur tā nav.

Sagatavoja Ieva Vītola, projekta pētniece, Latvijas Kultūras akadēmijas projekta grupas koordinatore


Foto – uzraksts uz Baltinavas vidusskolas sporta zāles fasādes, kas tulkojumā no latgaliešu valodas nozīmē “Sveicināti Baltinavā!”. Foto – I. Vītola, 2022. gada 22. oktobrī



1 No 2020.līdz 2021. gadam Latvijas Kultūras akadēmija arheologa Jura Urtāna vadībā īstenoja Latvijas Zinātnes padomes atbalstītu projekta “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.-2021.gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” (Nr. lzp-2020/2-0078., kura ietvaros tika apsekoti un atklāti pavisam 76 iepriekš nezināmi pilskalni, sagatavota un klajā laista J. Urtāna monogrāfija “Jaunatklātie pilskalni Latvijā. 1998. – 2021.”


留言


bottom of page