Stacijas ēka Dižstendē. Foto: Elīna Kursīte
“Tev divas vai trīs?” kraudama kotletes šķīvjos, kliedz Ņina.
“Četras”, sēdēdams vannā atsauc Antons.
Ņina Antonu dzird skaļi un skaidri, jo no vannas istabas sienā uz virtuvi ved lodziņš. Šāds ekstravagants risinājums ieviests (pareizāk būtu teikt saglabāts) pirms septiņpadsmit gadiem, kad stacijas uzgaidāmā telpa pārtapa par plašu vannas istabu. Logu bija plānots aizdarīt ciet, bet tad it kā pietrūcis naudas materiāliem, tad nebija laika un, visbeidzot, uzvarēja sentiments. Kā nekā Antoņina Krūmiņa pa šo kases lodziņu pārdevusi simtiem biļešu.
Vecā koka ēka par privātmāju pārtapa divdesmit gadus atpakaļ, kad slēdza dzelzceļa līniju nepietiekamā pasažieru skaita dēļ. Ņinai tad sirds teju apstājās. Dzelzceļš bija viņas pirmais un vienīgais darbs. Tam veltījusi trīsdesmit piecus gadus.
Sākumā strādājusi brigādē par strādnieci. Darbu toreiz viņai sarunāja onkulis “pa kluso”, jo tolaik sievietes brigādēs ņemt negribēja – baidījās, ka nespēs pienācīgi veikt fiziskas slodzes darbu. Bija jāprot gulšņus atrakt, ar lomiku strādāt. Rokot gulšņus, arī iepazinās ar Antonu. Piecus gadus viņš viņas vietā pieteicās veikt smagākos darbus, līdz beidzot saņēmās un bildināja. Visi viņus sauca tikai daudzskaitlī, par Antoniem, bet viņu desmit kvadrātmetru istabu, kas tika piešķirta turpat stacijas otrajā stāvā, par Antonu republiku.
Pagalmā viņi audzēja vistas un tītarus, un kādu laiku bijusi arī viena govs vārdā Aspazija, kuras pienu Ņina tirgojusi pasažieriem. Aspazija bija tik liela personība, ka ganījusies savā nodabā, līdz viņu notrieca vilciens. Izvērsās milzu skandāls, un plāni par citu zīdītāju ieviešanu tika “nogriezti saknē”. Tā vietā par stacijas galveno mīluli kļuva gailis Ziedonis. Savu stacijas putnu saimniecību Ņina likvidēja tikai pērn. Palicis par grūtu. Taču no atmiņas joprojām nepagaist svaigās brokastu olas, ko no kūts varēja pārnest un uzmest uz pannas. Kultenis no svaigām, gaisīgi uzputotām, koši dzeltenām olām ir Antona mīļākais ēdiens, un šodien Ņina tādas ir sagādājusi, līdzās kotletēm un rīvētiem rutku salātiem, jo Antonam patīk kārtīgs rīta ēdiens. To Ņina zina jau 55 gadus, un šodien viņa šīs zināšanas nosvinēs, tāpat kā dzīvi stacijā.
Sākotnēji šajā ēkā dzīvoja trīs ģimenes. Stacijas priekšnieks ar sievu un dvīņu meitām dzīvoja lielākajā dzīvoklī. Ilgās pēc dzimtenes Tālajos Austrumos, sieva teju visas grīdas un sienas bija noklājusi ar bieziem brūniem un purpursarkaniem tepiķiem, kuri laika gaitā piesūkušies ar spēcīgu tabakas aromātu, kas izplatījās no nemitīgi smēķējošā priekšnieka mutes. Ņina atceras, kā eksotiskie paklāju dzīvnieki biedējuši viņu sapņos, bet sarkanā gaismā un dūmos ieskautais dzīvoklis šķitis bezgalīgs. Izlikās, ka aiz katra drapējuma ir pa kādai mistiskai telpai, no kuras tumšos zīda halātos jebkurā mirklī varētu iznākt vesels harēms. Tāpēc no priekšnieka viņa vienmēr nedaudz bijās un gāja ar līkumu. Vēlāk, plēšot tepiķus un bezcerīgi cenšoties izvēdināt iekonservēto smēķu smaku, Ņina atklāja, ka dzīvoklī ir vien divas nelielas istabas un garena, šaura virtuve, bet daudzās melnmatainās sievietes, kuras līdzinājās viena otrai, visticamāk, bijušas sievas radinieces, kas pa kārtai ciemojās pie saviem Baltijas radiem šajā stacijā uzburtajā austrumu valstībā.
Iepretim priekšniekam dzīvoja brigadieris ar savu ģimeni – vienmēr nedaudz apslimušo sievu un nešpetno dēlu. Abiem ģimenes vīriem bija ieradums savas vajadzības nokārtot uz Ņinas stādītajiem košumkrūmiem. Ņina klusībā lamājās un lādējas, toties krūmi par spīti pārsteidzošajam amonjaka daudzumam, kas gāzts tiem virsū, auga un ziedēja griezdamies. Visas draudzenes gribēja zināt, kas tā ir par īpaši lekno un ziedošo rožu šķirni, bet Ņina ķiķināja un teica Rosa Urinaria, tā arī nevienam neatklājot brigadieru vīriešu nejaukos paradumus.
Oda arī brigadiera dzīvoklis, pēc terpentīna un baldriāna. Brigadiera sieva visu laiku sirga ar dažādām alerģijām, nemitīgi klepoja un ļoti baidījās caurvēja. Logu atvēršana šķita kā nebeidzams bieds. Tikko izlem atvērt logu, tā klauvējiens pie durvīm un vārga, bet spalga balss sauc “Antoni, netaisiet caurvēju!” Tagad Ņina vasarās tur teju visus logus vaļā, lai pūš, lai vēdinās! Jāsaka, ka nācās papūlēties, kamēr brigadiera dzīvokļa logus vispār varēja atdarīt, visi bija sasēdušies, gadu desmitiem neatvērti.
Antoni apdzīvoja telpu, kas senāk, visticamāk, kalpoja par meitas istabu vai kāda cita veida kambari. Nelielais lodziņš bija pavērts tieši uz sliežu pusi, un dienās, kad bija visgrūtāk piecelties, Ņina aizvērtām acīm klausījās vilciena skaņās, lai, tam pietuvojoties līkumam, kā trakai mesties pēc drēbēm un sukas un šļūktu pa trepju lenteri lejā. Antons vienmēr smējies par Ņinas spējām sagaidīt pēdējo brīdi un tad ar švunku mesties darbos. It kā nekas nebūtu noticis, it kā vēl pirms mirkļa Ņina nebūtu slēpusies zem smagās vates segas viņu šaurajā gultā.
Gulta, skapis un taburete, kas tika izmantota par naktsgaldiņu, bija arī vienīgās mēbeles, ko varēja iestīvēt mazajā istabā. Toreiz arī neko vairāk nevajadzēja. Visu nodrošināja lejas stāvs, kur atradās uzgaidāmā, dežurka ar nelielu gatavošanai paredzētu stūri, priekšnieka kabinets, biļešu un preču kases, kā arī elektriķa kambaris. Veroties četrus metrus augstajos griestos, varēja vēsā mierā iedomāties dzīvi pilī, un tikai vēlāk, pašiem apsaimniekojot staciju, Ņina dažkārt šķendējās, ka malka ziemas mēnešos pazūd kā silti pīrādziņi svētkos. Toties vasarās saule ar gaismu pielēja telpu, varēja ērti atsēsties uz sola un skatīties vilcienu izrādi. Tagad, kad uzgaidāmās telpas daļā ierīkota vannas istaba, Ņina šeit žāvē veļu, uz sarkanbaltās flīžu grīdas pārstāda puķes un ierīko ziemas dārzu. Ja Ņinu nekur nevar atrast, tad viņa ir šeit, atsēdusies uz ķeblīša ar puķupodu rokās skatās pa logu uz nodrupušo peronu. Antons to zina, kā nekā šeit pirms 55 gadiem notikušas viņu kāzas, iedzerti tosti par nākotni, par ģimeni.
Pēc kāzām Ņina ļoti cerēja, ka tad, kad viņiem pieteiksies mazulis, viņiem tiks piešķirts dzīvoklis ciematā, lai gan būtu bijis žēl pamest staciju. Tomēr mazulis nepieteicās un nepieteicās, un tā arī viņi nodzīvoja mazajā istabā vēl desmit gadus, līdz brigadiera sieva nomira no plaušu vēža, bet brigadieris ar dēlu pārvācās pie savas mātes uz laukiem. Ņina toreiz ļoti raudājusi, ka nav bijusi laipnāka pret zēnu, ņēmusi viņu paspārnē, tā vietā rājusies par blēņām, kas, visticamāk, bija dzerošā tēva un neirotiskās un slimīgās mātes audzināšanas rezultāts. Viņa nolēma, ka dzīve viņu sodījusi par mātišķu jūtu trūkumu, un jutās parādā Antonam, kā dēļ Antons arī kļuva par viņas galveno lolojumu.
Padomju gados abus Antonus stacijā nodarbināja dažādi amati. Ņina uzdienējās par apkopēju, tad par dežuranti, tad par kasieri. Savā prātā viņa bija amatu orķestris – ainavu arhitekte, dārzniece, puķkope, lauksaimniece, zvēru dresētāja un pāri visam aktrise. Arī Antons virzījās pa karjeras kāpnēm uz augšu, no strādnieka viņš kļuva par mehāniķi, rūpējās par apkārtējo teritoriju, par stacijas elektrības pievadu, bet vēlāk ieņēma arī brigadiera vietu. Izsūtījumā, kur Antons sešu gadu vecumā nonāca ar māti un vecmāmiņu, viņam tika daudz stāstīts par tēvu, kuram bijusi liela saimniecība, meži un pat savs gateris. Kā jaunākais dēls viņš vienmēr cerējis izmācīties un kļūt par cilvēku, kas strādā pie galda, kas strādā “ar galvu”, taču lielāko dzīves daļu viņam nācās strādāt ar rokām. Pārvākšanās brigadiera dzīvoklī un viņa amata ieņemšana bija viena no priecīgākajām Antona dzīves dienām. Viņš varēja beidzot savās rokās izjust vadības grožus. Prieks gan bija īss. Stratēģiskos efektivitātes plānus bieži vien izjauca fokusēšanās uz darbspējīgas brigādes alkohola līmeņa noturēšanu, lai būtu kam šos plānus stāstīt. Tikmēr mazajā istabā, Antonu republikā, ik pa laikam kāds ievācās, te elektriķis, te kāda apkopēja, vienu brīdi dzīvoja pat jēgeris ar trim suņiem. Vēl tagad trepēs palikušas suņa nagu atstātās pēdas. Vienu vasaru mēnesi mazajā istabā dzīvoja arī kāda jauna sieviete, kura mācījās par dzelzceļa inženieri Rīgā un palika stacijā prakses laikā. Kādu nakti viņa sastapa Ņinu noasiņojušu raudam tualetē uz grīdas. Tas bija Ņinas piektais spontānais aborts. Sieviete nekavējoties apķēra Ņinu un, cieši turēdama, aizveda uz gultu. Nākamajā rītā labierīcības mirdzēja perfektā tīrībā. Lai arī Ņinai tā arī nesanāca aprunāties un pateikties, tā kā jaunā sieviete stacijā parādījās tikai vēlā vakarā un nākamajā dienā jau bija prom, starp abām izveidojās neredzama saikne un sapratne, ko varēja sajust īsajā laba rīta vēlējumā. Tā bija arī pēdējā reize, kad Ņina jauno sievieti redzēja. Viņa pieņēma, ka ar tādu uzcītību jaunā inženiere tikusi tālu un šobrīd sēž kādā smalkā kabinetā satiksmes ministrijā. Gan jau arī Ņinu vairs neatminas. Šķiet, viņas vārds bija Irma.
Pirms atmodas gadus Ņina kopumā atceras ļoti miglaini. Gaisā virmoja satraukums un spēks, spēks beidzot atgūt sevi, savu identitāti. Vienlaikus neziņa, kur likties, kas notiks, kā būs ar stacijas dzīvi. Tāpēc Ņina ierakās dobēs un uz 1991. gada pavasari tajās parādījās sarkanas un baltas tulpes.
Līdz ar atmodu priekšnieks ar ģimeni pārcēlās uz Krieviju, bet Antoni palika un raudzīja, lai lielu migrāciju ēka vairs nepiedzīvotu. Abi ņēma vadību pār staciju savās rokās, un tā vēl septiņus gadus rosījās, līdz to slēdza. Tagad mājā dzīvo tikai viņi divi vien, bet kas pēc viņiem, nav zināms. Varbūt norakstīs kādam ciemiņam, kurš šodien atnāks Antonus sveikt kāzu jubilejā.
“Anton, kāp ārā! Būsi jau sačokurojies kā rozīne. Kafija jau auksta!” lodziņā parādās Ņinas sarauktā piere.
“Ko jūs kasierīt tā kliedzat! Iedodiet labāk vienu biļetīti līdz Berlīnei!” atjoko Antons.
Autore: Liene Millere, Liepājas Universitāte