BLOGS: Zīmes ainavā

Dievību krēsli Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā Siguldas pagastā. Foto: Digne Ūdre

Pēdējās divās desmitgadēs latviskais ornaments jeb latvju zīmes, kā tās visbiežāk dēvē paši ornamenta lietotāji, ir bijis viens no redzamākajiem etniskās vizualitātes izpausmes veidiem ar dažādam ornamenta lietojuma tendencēm, gan arī sabiedrības attieksmi pret to. Ja vieniem latvju zīmes gluži vienkārši ir apnikušas, daudziem latviskais ornaments vēl aizvien ir veids kā radoši sevi realizēt, vizuāli apliecinot savu etnisko piederību un nacionālo identitāti. Ornaments var būt dizaina elements ar estētisku funkciju bez piešķirta satura, gan arī ietvert mitoloģisko interpretāciju, latvju zīmes saistot ar senajām dievībām un citiem mitoloģiskajiem konceptiem. Tieši ornamenta mitoloģiskā interpretācija ir tā, kas piesaista aizrautīgākos ornamenta lietotājus, kuri ir ieinteresēti tā saiknē ar tradicionālo kultūru un mitoloģiju, tāpat arī ornamenta ezotēriskajos skaidrojumos un idejās par tā labvēlīgo iedarbību.

Ainavas un identitātes kontekstā, jaunradīta, bet tai pat laikā ar ornamenta tradicionālo lietojumu saistīta, ir zīmju parku ierīkošana. Zīmju parki ir īpaši iekārtotas teritorijas dabā, kur līdzās dabiskajai videi cilvēku veidotā ainavā ir uzstādīti lielformāta vides objekti – ornamenti. Lielākajai daļai parku ir raksturīgs tas, ka katram no objektiem ir dots atbilstošās zīmes nosaukums, nereti arī ietverot skaidrojumus par zīmes labvēlīgo iedarbību. Šādu parku izveidē vēlme popularizēt latvisko kultūras mantojumu iet kopsolī ar vides sakopšanas un labiekārtošanas darbiem. Galvenā nozīme šādu vietu izveidē ir vietējiem iedzīvotājiem, entuziastiem, kuri virza šīs idejas un ir gatavi tām veltīt savu laiku un enerģiju. Tai pašā laikā labiekārtošanas darbiem ir vajadzīgs finansējums – līdzekļi tiek piesaistīti gan no vietējām pašvaldībām, gan iesaistoties nevalstiskajām organizācijām, tādējādi šīs vietas nepārprotami liecina par mijiedarbību starp nacionālo kultūru un globalizācijas tendencēm, jo nereti finansējums parku izveidei iegūts, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus.

Līgo parks Stopiņu pagastā ir senākais no zīmju parkiem. Pirmais akmens parkā, ar tā nosaukumu Līgo uzstādīts 1988. gadā. Pārējie akmeņi ar zīmēm tapuši gadu gaitā. Gan parka idejas autors, gan akmeņu izveidotājs ir tēlnieks Uldis Sterģis, kura vīzija bijusi izveidot vietu Jāņu svinībām ar Līgo laukumu, kura centrā būtu liels akmens ar saules rakstu. Parkā uzstādīti akmeņi ar austras koku, saulīti, ugunskrustu un auseklīti.

Latvju zīmju parkā Leimaņu pagastā pirmās zīmes uzstādītas 2008. gadā. Ideja par zīmēm radusies reizē ar parka labiekārtošanas darbu uzsākšanu, kad nolemts ne vien stādīt kokus un krūmus, bet arī uzstādīt latvju zīmes. Projektu īstenoja un aizvien par parku un zīmēm rūpējas biedrības Akācija Pluss vadītāja un kādreizējā Leimaņu tautas nama darbiniece Inita Lāce. Zīmju uzstādīšana noslēdzās 2018. gadā, kopā uzstādot vienpadsmit zīmes. Finansējums parka izveidei iegūts, pateicoties gan biedrības aktivitātēm, gan pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem. Pirmās zīmes uzstādītas ar vietējo iedzīvotāju atbalstu. Kokmateriālus atveduši mežsaimnieki, ar nepieciešamo tehniku – traktoriem un pacēlājiem – palīdzējusi vietējā zemnieku saimniecība. Zīmes parkā salāgotas ar koku un krūmu apstādījumiem, piemēram, pie pērkona zīmes, kas veidota karuseļa veidā, iestādīti kruzuļainie vītoli, kas atgādina zibeni. Intervijas laikā Inita Lāce stāsta: “Ūsiņš ir zirgu un pavasara zīmīte, līdz ar to tur ir iestādītas dzeltenās forsītijas, un tās zied pie Ūsiņa pavasarī. Pie Zalkša ir iestādīti kastaņi. Zalktis ir gudrībiņa un aizsardzība, kastanis arī, starp citu. Kastanīšus liek kabatā, nēsā līdzi aizsardzībai.”(1) No koka veidoto zīmju uzturēšana, piemēram, pārkrāsošana ir Initas Lāces un biedrības ziņā, kas ir apliecinājums tam, ka, lai arī zīmju parka izveides process ir noslēdzies, ar to saistītie darbi vēl aizvien saliedē vietējos iedzīvotājus. Parks līdzās košajam tautas namam kļuvis par Leimaņu atpazīstamības zīmi, kas pulcē apmeklētājus arī no attālākām Latvijas malām.

Ar Sokrata tautskolu saistītais Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks Siguldas pagastā izveidots 2010. gadā. Lai arī parka galvenais mērķis nav latviskā ornamenta izzināšana un popularizēšana, šī ir viena no vietām, kur latviskā ornamenta lietojums vizuāli realizēts visdaudzveidīgāk un radošāk. Zīmju lietojums parkā īstenots pēc mākslinieku Gintas un Andra Strēļu ieceres, taču ne zīmju nosaukumi, ne skaidrojumi parkā nav uzstādīti. Parks izveidots pēc Sokrata tautskolas vadītājas Elvitas Rudzātes idejas, ko rosinājusi parka atrašanās vietā piedzīvota vīzija. Plašajā parka teritorijā zīmes veidotas gan no metāla, gan kokā. Parka apmeklējums piedāvā sinkrētisku pieredzi, ļaujot ielūkoties ne vien savdabīgi īstenotā latviskā kultūras mantojuma lietojumā, bet arī citu pasaules reliģiju un ezoterisku ideju interpretāciju dabas un cilvēka radošās darbības kopsakarā. Par aktīvu apmeklētāju mijiedarbību ar objektiem parkā liecina atstātie ziedojumi – akmentiņi, sveces, saldumi, nelielas ikonas.

Zīmju parkus var meklēt dažādās vietās Latvijā: Brīvkalnu takā Veselavas pagastā, Enerģētisko zīmju takā Pokaiņos, Latvju zīmju alejā Krimūnās, Latvisko zīmju takā Pūņās, Avotu parkā Cēsīs, Folkloras takā “Jāņkalni” Lībagu pagastā, Saules takā atpūtas kompleksā “Sauleskalns” Zaķumuižā, Baltu zīmju dārzā Līgatnes novadā, tāpat zīmes izvietotas arī Lielvārdes viduslaiku pilsdrupu un parka Skulptūru dārzā, taču Latvju zīmju vēstījuma taka Gulbenē jau likvidēta.